Laikam jāsāk ar to, ka tētis mans izdomāja, ka jāizmanto AirBaltic atlaižu dienas un jāsapērk biļetes uz Dāniju. Viena tika arī man. Es savukārt esmu tāds, kurš savā neilgajā padsmit gadu mūžā nav bijis nekur tālāk par Lietuvas Palangu un Igaunijas Tallinu, un arī Latvijas āres tikai virspusīgi apskraidījis. Tātad tāda iespēja lika acīm mirdzēt un kājām drebēt, jo par lidmašīnām, lidostām un lidojumiem zināms tikai tas, ko amerikāņi savās filmās parādījuši (kas lielākoties ir avārijas, terorisms un citas šausmas) un ko redzēju, pavadot paziņu aizdodamies uz Īriju.
 Izlidošanas datums tika nolikts 22. jūnijs, 18:10 vakarā no Liepājas lidostas. Iepriekš tika uzdots izokšķerēt ko Dāņlandijā ir vēlme redzēt un ko nē. Kādas pilis apskatīt, kādus muzejus un kādus arhitektoniskos brīnumus. Šis piekodinājums man gan izkrita no galvas, jo svarīgākas lietas pakārtojās priekšā. Reāli ceļojuma uztraukums bija nozudis kaut kur un, man liekas, arī neuztvēru es to faktu. Piektdienas rītā pamodos, viss vēl bija labi. Nekādas bailes, uztraukums vai stress. Still laikam neuztvēru faktu, ka pēc pāris stundām aidā gaisā. Bet ap pusdienlaiku sākās stress, domājot par visu to, ko man ir jāizdara un cik man tam visam ir maz laika - jāiepērk apavi, soma, apģērbs, jāsapakojas, jāizstudē muzeju piedāvājums, pilis un vēl arī citi apskates objekti, jāsakopjas un jānomazgājas, un biļete jāizprintē, jāiečekojas un vispār jānokļūst līdz lidostai. Laiks ritēja un stress kāpa. Man pat esot sākusies panika, daži saka.
 Kas tad ir Liepājas lidosta - viena normāli atjaunota māja un daudz, daudz asfalta. Iečekošanās - kas tad tad tur ir - pasaki "sveiki" un noplivini pasi, lai dabūtu savu lapeli un viss notiek (ne velti es stresoju par atpakaļceļu). Stresa dēļ samērā agri turp aiznesāmies un tad nu bija gana laika uztraukties par visu nezināmo un lidojamo, un vēl viskaut ko. Patiesībā ejot cauri visām tām kontrolēm (Liepājas gadījumā saspiestā variantā) jutos kā tāda gatavā muļķe (un dusmojos uz mammu, kura man lika vilkt jostu, kura man tur tai 'Ostā bija jāvelk nost), kas neko nezin un nesaprot. Smieklīgais moments tai visā bija, ka mūs, to grupiņu, pāris metrus līdz mazajai ļotenei aizveda ar autobusu, kurā mēs vēl kādu brīdi pasēdējām un pavērojām kā bagāžu izkrauj un iekrauj, kā papildina dzērienu krājumus. Tā sēžot arī visas paniskās bailes mazliet nomierinājās. Pārsteigums bija, ka stjuarte bija aziāte. Pirmajā mirklī likās - paga, esmu uz pareizo reisu atnākusi? (tas gan arī smieklīgi, jo tā bija vienīgā ļotene tur) Nezinot, kā īsti uzvedās tādos aparātos, darījos pakaļ svarīga paskata dāņu biznesmeņ-onkuļiem. Kamēr viens krāmēja somas rokas bagāžas nodalījumā, es arī iespraucos ar savu somu un pēc tam paklausīgi piesprādzējos pie benķa. Ziniet, mani nemaz nenomierināja uzraksts uz priekšēja krēsla, ka "my life vest is under my seat", jo atgādināja, ka var arī sliktās lietas notikties. Tāpat vairāk uztrauca, nekā nomierināja, aziātu meitenes pamācība kā rīkoties ar to pašu "life vest". Iespaids par pašu lidojumu bija tāds... nu, skaļš pirmkārt. Patīkami bija, ka mums, tai grupai, bija iedalīti katram sava vieta, respektīvi, nevienam nebija biedrs. Sēdējām pa vienam. Tātad es tiku pie loga un skatīšanās uz propelleri. Un skaļi tur. Vispār skaļš dzelzs putns. Otra sajūta bija vēsi. Kaut kas nebija ar ventilāciju vai kondicionētāju, jo baigi vēss tur bija un uz kājām pūta aukstu gaisu. Trešais iespaids bija, ka mūs visu laiku baro. Te nāk ar sulām, limonādēm un sendvičmaizēm, te ar kafiju, te atnes konfektes un cepumus. Par mākoņiem man nekāda milzīgā sajūsma nebija. Patika, ka lidojām starp mākoņiem, tādā starp telpā, apakšā mākoņu jūra un augšā mākoņu griezti. Lidojums pats, lai gan pusotra stunda, likās īss. Nobijos, kad pilots sāka kaut ko stāstīt. Nevarēja pat īsti saprast. No sākuma runāja dāniski un tad angliski, bet to trokšņu dēļ tik tiešām nebija nekādas nojēgas ko viņš saka, saprastu tikai, ka esmu 20 min līdz Kopenhāganai. Tad, nu, skatījos vai pārējie ir uztraukušies vai izbijušies. Nebija. Pēc kāda laika sākām nosēsties. Dānijas galā tas vispār tāds ilgs process. Lēnītēm tika samazināts augstums un vēl pa starpu griezās vēl. Pa lidmašīnas logu redzēju slaveno Øresundsbron tiltu uz Malmö Zviedrijā, ko http://www.copenhagen.com nosaucis par must-see objektu. Nolaišanās bija aptuveni tāda, kādu es to iedomājos, nedaudz nobijos, kad šasijas izlaida, likās, ka kaut kas nolūst ļotenei. Visus arrivalus atkal sagaidīja autobuss un mūs aiztransportēja uz lidostas ēku. Pārsteidza, ka tā zāle, kuru mēs šķērsojām bija tukša, tikai mēs, atlidojušie, man bija radies priekšstats, ka lidostas mudžēt mudž no cilvēkiem. Visus tais tablo es neorientējos tāpēc raiti sekoju tiem pašiem svarīgā paskata dāņu biznesmeņ-onkuļiem, kuri mani aizstransportēja līdz pasu kontroles punktam. Atšķirībā no Latvijas gala, kur robežonkulis reizes divas pētīja mani un tad manu bildi, šis dāņu robežonkulis paskatījas, noskanēja un pateica kaut ko kas man skanēja labi, tikai dāniski. Devos tālāk, skatoties kur tad tie paši onkuļi iet. Un nonākam somu zālē. Un te nu es arī apmaldījos. Bagāža man nebija, ar uztraukumu, ka varētu kaut kur noklīst or something (apbrīnoju to, ka visu, visu varēja salikt tai vienā somā). Tad nu es nesapratu kur man iet. Sazvanīt tēti arī nevarēju. Un tad, nu, notika tā, ka pie manis pienāca skaidrā latviešu valodā runājoša meitene un prasīja vai es nezinu kur te tā bagāža parādīsies. Teicu, ka nē un piebildu, ka tāpat nezinu kur tālāk doties. Sarunājām atrast somu un tad kopīgi meklēt kurp tālāk doties. Domāts, darīts. Interesanti arī, ka viņa studē angļu filoloģiju, ko es šobrīd plānoju nākotnē darīt. Somu dabūjām un arī kurp doties atradām. Un tad viss notika baigi ātri, jo tētis atlēkšoja mani apskaut un viņu atkal viņas sagaidītājs aizrāva prom, tā arī oficiāli neiepazināmies. Tētis savukārt mudīgi mani sapazīstināja ar saviem draugiem Tarmo un Sigrīdu, es biju tik apmulsusi, ka tikai izpīkstēju hi un umbrella. Viņi kaut kur lidoja laikam, jo tur mēs viņu arī atstājām un devāmies prom. Piezvanīju mamma un atskaitījos, ka esmu veiksmīgi nonākusi galapunktā un mans Dānijas ceļojums sākās.

Pirmais ko es par Dāniju varu teikt ir riteņi. Visur. Visās malās. Nenormāli daudz. Brauc visi. Ar šitādiem riteņiem un ar tādiem. Brauc sirms onka ar rozā sieviešu riteni. Plantācijas ar riteņiem. Un tā skatoties uz riteņbraucējiem, man pašai arī sagribējās tā braukāties. Tagad es pavisam noteikti zinu, ka man arī būs smuks cruiser vai beach tipa ritenis ar pītu grozu uz saucamajiem ragiem rozā vai melnā krāsā. Kad jau mēs bijām nonākuši kaut kādā centra daļā, es faktiski biju stunned arhitektūras dēļ. Vēsture pilnīgi plūda ārā no mūriem. Stacijas ēka un tāda ēka, un šitāda ēka. Ļoti patīk Dānijas mājas. Lielas mājas, mazas mājas, visādas mājas.
 Pirmais apskates objekts bija Mazā Nāriņa. Mašīnu nolikām dikti smukā vietā, laikam jau, krokodiļu ielā. Tur pat bija arī kroņprinceses iela un arī delfīnu iela. Un smukas rindu mājas, kuras iespējams kādreiz bija barakas, dzeltenā krāsā ar sarkaniem dakstiņiem. Gājām ar kājām. Dānijā gaiss smaržo daudz savādāk. Un visur dzied putni. Viss šķietās tik sens un ar savu vēsturi. Feini likās it kā neitrālie obeliski un statujas vietām pilsētā. Apsūbējis varš laikam. Bet tās piedeva tādu odziņu un lieliski iederējās pilsētas apbūvē. Pati nāriņa, kā jau man teica, necilā vietā pati arī tāda.. vienkārša un tik tiešām maziņa. Biju iedomājusies, ka cilvēku tur būs vairāk. Uzmanību piesaistīja divas mazas maitenītes, kuras bija kaut kādu zvēru kostīmos. Devāmies paklaiņot pa piekrasti, es tiku pie ļoti garšīga saldējuma, kuru noēdu tikai daļēji un redzēju kruīza kuģi, burenieku un jahtas, manām acīm daudz jahtu. Tālāk ceļi veda uz Kastellet, kas esot vecākās darbojošās kazarmas Eiropā, kuras ir pentagona jeb staru zvaigznes formā. Izstaigājām rinķī apkārt. Satikām putnu būrnu nr. 13 un putnu būri nr. 8, redzējām dzirnavas, baznīciņu, sargu un es saskāros ar vēlvienu Dānijas specifiku - cilvēku vēlmi skriet. Tik daudz skrējējus es savu mūžu neesmu redzējusi.
 Tālākie ceļi veda uz Lyngby, lai iepazītos ar DTU un tētus dzīvesvietu konteinerā. Paceļam piestājām apskatīties svešo jūru. Man dikti patīk, ka dāņi ierīkojuši tādas kā laipas iekš jūrjas. Var smuki ieiet normālā dziļumā un tad pa trepītēm nokāpt ūdenī. Tur pat krastā dušas. Tā feini, žēl, ka mēs Latvijā slinkojam tādas lietas uztaisīt. Vispār ūdens tai galā ir dikti dzidrs. Patīkami, ka var redzēt jūras dibenu, tās rievas. Un sāļš arī. Citā tādā jūras vietā es pagaršoju to ūdeni, hah, lai zinātu cik dikti sāļš. Cilvēki gan tur bija maz.
 Saucamajā konteinerī tiku sapazīstināta ar studentu draugiem. Izjutu kārtējo mulsuma vilni. Nevarēju kaut kā sākt vālēt angliski vai spāniski, vai franciski. Pateicu tikai buenas noches un ar trešo reizi sapratu ko man saka spāņu puisis spāniski. Nozudām ar tēti viņa istabiņā un sākām plānot divu dienu Dānijas ceļojumu, cenšoties ietvert to, ko es gribu redzēt un to, ko man grib parādīt. Tāpat arī pa trīs dažādām kartēm sameklējām kur kas atrodās un kā tur nokļūt visizdevīgāk.

 Sestdienu izvēlējām par attālo ceļojumu dienu. Cēlāmies jau pusastoņos, paēdām un devāmies uz Helsingør, kur atrodas Kronborg pils, kas tautā pazīstama arī kā Hamleta pils. Tā kā ieradāmies visnotaļ ātri, paguvām vēl pastaigāt pa Elsinoras staciju un (kārtējo) jahtu piestātni. Pati pils ir monumentāla. Es biju gaidījusi nedaudz lielāku greznību iekšā, bet arī tas kas bija, bija labi. Fakts vien, ka tu staigā pa pili, nedaudz aizsit elpu. Man no pils visspilgtāk atmiņā iespiedusies zāle ar milzīgi augstiem grieztiem, milzīgām sienām, pie kurām ir milzīgas ziemeļu renesanses gleznas un flīzēto grīdu. Patika viņu pieeja kā izrādīt pašu pili, respektīvi, kopā ar kamīniem, zālēm, karaliskajiem apartamentiem u.c. piļu smukumiem tika izstādīti arī mūsdienu mākslinieku darbi, instalācijas. Izteikts laikmetu kontrasts, bet arī orģināls veids kā garlaicīgo pils vēsturisko vidu atsvaidzināt. No jauno mākslinieku darbiem visvairāk patika istaba, kurā bija video instalācija par naida tēmu. No trīs dažādiem rakursiem uz trīs audekliem projicēja video. Sākumā pašā vidū bija puisis, kura seju nosedza gariem mati un kurš, I suppose, dāņu valodā growloja kaut kādu mums nesaprotamu tekstu. Viņš "nodzied" to konkrēto gabaliņu un apklust. Nākošais kadrs jau ir, ka viņu ir divi. Un tā no solo izaug vesels koris ar to vienu nabaga metālistu puisi, bet efekts bija ļoti labs un arī skaņa tāpat. Nebiju domājusi, ka tāda growlu pārklāšanās varētu tik labi skanēt. Iespaidīgi visnotaļ.
 Kronborgas pilī apskatījām arī pagrabus, pa kuriem varēja ložņāt. Tur bija tumšs, mitrs un baisīgi. Ar nopērkamiem kabatas lukturīšiem varēja vērot tur izvietoto ekspozīciju par Holger Danske tēmu. No tā visa arī visvairāk patika paša Holger Danske skulptūra.
Pārsteidzoši kokgrebumi bija vērojami pils kapelā. Greznība ārkārtīga. Kas man likās komiski, visnecilākais tai kapelā bija pats altāris, bet kā man paskaidroja, pavisam skaidrs, augsti kungi tais solos savā laikā sēdēja, augstāki par mācītāju. Viņiem lielāka cieņa. Par soliem runājot, katrai solu rindai galā bija savs ģerbonis, tātad katra rinda piederēja savai dzimtai. Līdz ar mums kapelā atradās kaut kāds tūristu pāris, kurš laikam intresējās par savu senču dzimtu, vismaz tādu iespaidu atsāja.
 Vesels pils spārns tiek atvēlēt kuģniecības muzejam. Kuģi, kuģu modeļi, sekstanti, globusi, pasaules kartes, importa preces, eksporta preces. Kuģniecības attīstība, kapteiņa apartamenti un visādi citādi brīnumi. Patika, stends, kurā bija dažādi austrumzemju brīnumi izlikt. Eļļas un citi šķidrumi, kurus ieveda no svešajām vietām. Bija iespēja to visu posmaržot. Tāpat redzēt arī garšvielas, kuras ieveda, aptaustīt tēju, koku u.c. izejvielas. Īpaša pieeja likās vēsturiska satura tekstu noformēšanu tematiski ar akmeņoglēm, ķieģeļiem u.c. kā rāmjiem. Tāpat patika zāle, kurā pie sienām bija pielikti kuģu gali, nu, tās visas tantes un lauvas kuģu sākumos. Es nezinu kā to pareizi sauc (un man baisais slinkums meklēt).
 Atceļā no Kronborgas pils mēs bijām plānojuši piestāt Louisiana Museum of Modern Art. Apskatījām izstādi Made in China, kura man personiski nepatika. Jā, bija bildes, kuras mani aizrāva, bet kopumā tās labās bildes bija par vāju `patika` stimulētāju. Es tomēr nespēju saprast to viņu izpausmi un modernās mākslas izpratni. Daži darbi manās acīs vienkārši bija par brutālu tāpat arī daži mūsu mentalitātei ir daudz maz nesaprotami. Vismaz tāds ir mans viedoklis. No visas kolekcijas visvairāk patika pērtiķu bilde. Fotogrāfijā bija kaut kāds zoodārzs rudenī no zvēru pues saktoties. Ļoti veiksmīgs kadrs, gan zvēru grimases, gan cilvēku ir vienkārši izcilas, turklāt arī viņu savstarpējais dialogs ir baigi labs.
 Tālāk Luiziānā bijām izstāžu zālē par arhitektonisku tēmu, kura man tāpat likās daudz maz garlaicīga un ļoti atgādināja augstāko matemātiku un ģeometriju. Patiesībā, man jau tad bija uzmācies lielais nogurums (c'mon, jau Kronborgas zāles bija milzīgas) un es ekspozīciju vairs nespēju tik asi uztvert, bet tētim bija lielie prieki, jo par viņa tēmām taču. Dažas lietas man patiesībā tik tiešāma tgādinaja kaut kādus skaņu viļņus, lai gan tas bija vienkārši spēles ar formu.
 Pēc neilgas klainošanas pa Luiziānas dārzu, devāmies Pikaso meklējumos. Tā teikt, lielo mākslinieku darbu apskate bija tas, kas mani vilka uz Luiziānu. Popārta un impresionālisma kolekcijas tad, nu, mēs arī devāmies meklēt. Jāsaka, ka ir dīvaina sajūta, kad stāvi pretī Pablo Picasso bildītei (savīlos, ka tas sesks nav parakstījies). Patika Vorhols, kas, nu, nebija tipisks Vorhols (pa manam). Varbūt kaut kāda sākuma stadija, bet tomēr. Nu, tur izstādītie darbi patika. Acis ņirbēja skatoties uz Vasarely. Baigi dīvaini, tētis mammai Vasarely bildu grāmatu ziemassvētkos uzdāvināja un tagad es divus darbus dzīvē redzu, redzu otas triepienu. Redzējām visu ko, bet pusi no ārtistiem es vairs, diemžēl, neatceros. Baigais nogurums. Uz tām zālēm es aizvilkos tikai tāpēc, ka tētis atlidoja sajūsmas spārniem ar tekstu ouh, tur ir lielie veči!, nāc, nāc, tas ir jāredz! Kas ir laba lieta dāņu muzejos un tādos šitādos iestādījums, ir iespēja apsēsties ērtos, mīkstos dīvanos, dažreiz pat pretī vērtīgām un interesantām bildēm un tādā mierīgā garā atpūtināt kājas.
 Turpat pie Luiziānas piestaigājām pie jūras. Akmeņains krasts. Tur viens akmens izstellējās tā, ka bija pilnīgi skaidrs, ka viņš grib ar mums draudzēties un šobrīd tas dzīvo pa tēta mašīnu kopā ar diviem gigantiskajiem gliemežvākiem. Turpat arī tika inspicēts jūras sāļums un siltums. Stāvot ūdenī tā sagribējas tur pat arī nopeldēties, ka ar lielām grūtībām izvilko ķepas ārā. Vēlmazliet atpūtāmies turpat uz soliņa un devāmies atpakaļ uz mašīnu. Pa cēļam satikām dobi ceļa vidū (nobildējām, lai ir ko parādīt tiem, kuri netic).

  Atgriezāmies Lyngby lai uzņemtu pārtiku. Par spīti savam noguruma, nevarēju laist garām pārtikas veikala apmeklējumu, kā arī iespēju dabūt kaut ko garšīgu. Kas man likās nepierasti ir dažadās minoritātes visapkārt. Tādas šlakas, kas vēl nav dzīvē redzētas, vai arī ir ļoti maz. Kā piemēram, bija iespēja redzēt arābu dāmu pilnā ekipējumā, respektīvi, tādos melnos paltrakos, ka tikai acīm lodziņš atklāts. No pārtikas viedokļa, plaukti pilni ar visādām nepazīstamām precēm un interesantām lietām. Lielākoties viss svešs, tik no alkohola dažas markas pazīstamas. Lieliski ir tas, ka viņu ekoloģiski audzētie tomāti smaržo kā tomāti un pat labāk par latvju tirgus tomātiem. Es tiku pie kakao dzēriena smukā stikla pudelē un simboliska jāņu gaišā, sausā vīna. Atbalstot zaļo domāšanu, nopirkām papīra maisus... Vispār diena tāda saulaina un jauka bija pagadījusies. Jebkurā gadījumā, visus pirkumus sapakojām mūsu abos smukajos papīra maisos un tipinājām uz izeju... Pārsteigums, pārsteigums. Kamēr mēs tā raiti iepirkām pārtiku, Dāņlandijas laiks izdomāja samest kažoku uz otru pusi, respketīvi, nonākot pie izejas, acīm pavērās ļoti slapjš skats. Aiz stikla durvīm bija vienkārši duša. Ūdens siena. Milzīgām lāsēm. Mežonīgs lietus, absolūti brutāls. Nu, neko. Pagaidīsim. Tad notika kaut kas dīvains un neizskaidrojams. Turpat, pavisam tuvu izejai, kaut kāds, es pat nemāku raksturot, teiksim kaut kāda ta nekanalizācijas, ta ne veltilācijas redeles tur atradās un ik pēc pāris minūtēm tur šāva gaisā ne ta ūdeni, ne ta garaiņus. Man tas atgādināja kaut kādu karsto avotu geizeri or something, savukārt tētim tas vairāk atgādināja zemes atvēršanos un saikni ar elli vai elles vārtiem. Tā nu mēs tur pasēdējām (labi, es sēdēju turpat uz zemes starp divām tām durvīm, kurām ir tendence mani ievērt), pagaidījām, es pagaršoju to kakao dzērienu. Lietus kaut kā mazināja savu intensitāti un tētis teica, ka, nu, varētu šis aizrikšot līdz mašīnai, tikmēr es pagaidītu un mēs sarunātu, kur tikties, uz ko es pretī, ka šams taču galīgi slapjš būtu. Nu, tad ejam abi? Ejam. (tas laikam demokrātiskais lēmums mums) Ziniet, nežēlīgi, lietus ļoti stratēģiski smalku gājienu izdarīja - izlikās, ka ir pierimis un dodas uz beigšanu, sagaidīja, ka mēs, savus papīra maisus kā zīdaiņus apskāvuši, iznesāmies tai slapjumā un sāka gāzt ar dubultu spēku. Jūra. Visapkārt. Pirmajā mirklī milzu strautiem lecām kā pērkonzaķi pāri, nākošo divtiklielo vienkārši ignorējām un bridām cauri. Manuprāt, visa pasākuma kulminācija bija pie stāvvietas izejas, kur, dēļ tā, ka no stāvvietas izbrauca mašīna, tētis negaidot mainīja trajektoriju, ko es, savukārt, nebiju gaidījusi un samērā viegli uztriecos viņam. Un to tikai mans ekoloģiskais papīra maiss gaidīja, respektīvi tās pašas ielas vidū tas ņēma un pārplīsa aukstasinīgi izmetot mūsu jāņu provīziju alus un vina veidolā. Vīns nolēma, ka nemirs tik slapjā nāvē, kas savukārt pieņemami šķita tuburga alus pudelei nr. 1, nr. 2 man izdevās suicīda vidū noķert. Show must go on, un mēs turpinājām rikšot uz mašīnu. Ceļš no veikala līdz stāvvietai nebija nekāds tālais, bet mēs abi (un nabaga maisi) bijām slapji līdz ādai. Aizbraucām līdz konteineriem, piebraucām faktiski pie pašas ieejas, bet, ziniet, mums nebija iekšā vēlreiz līst tajā dušā ārā. Nedaudz pasēdējuši mašīnā, tomēr nolēmām skriet vien iekšā. Ņemot pusmirušo maisu, es pēkšņi atcerējos, ka man taču ir lietussargs. Kad jau bijām nosacītā sausumā, sākās visa tā slapjuma galvenā daļa. Savam solo piecēlās galvenais gaisu spēks Pērkona negaiss. Tādas debesu dusmas es sen nebiju piedzīvojusi. Tas negaiss bija tieši, tieši virs mums. Pērkons vnk dārdēja. It kā kaut kādas atombumbas sprāgtu.  Un arī, tie sprādzieni bija tādi pakāpeniski - katru reizi no klusāka uz skaļāku. Iespējams, ka tas briesmonis kaut kur arī ietrāpīja. Pēcāk mēs ar tēti spriedām, ka vainu tāds te uznācis man par godu vai arī tāpēc, ka mēs abi kopā te. Jebkurā gadījumā, kamēr tika taisītas pusdienas un tās apēstas, viss pierima un saule atkal nolēma spīdēt. Viss bija kā nākas, lai mēs dotos izlūkos uz Roskildi, ievērtējot, kur tas fests pēc ~10 ies gaisā.

 Braucot pa Dāniju, liekas, ka visu laiku ir pilsēta. Piemēram, braucot uz Elsinoru, mēs apzināti nobraucām no štrāses, lai varētu uz jūru skatīties un tur visu laiku bija simpātiskas mājiņas. Savukārt, uz Roskildi dodoties, mēs braucām pa to pašu štrāsi un dikti raiti tur nokļuvām. Radās sajūta, ka visur var riktīgi ātri nokļūt (nu, ja pa štrāsi drīkst braukt līdz 130 km./h...) un nekas nav tālu.
 Nedaudz pamaldoties, festivāla vietu atradām. Pirmais iespaids - o, cirkus teltis. Vispār fascinēja tas, ka vārti vaļā, mēs vienkārši iebraucam festa teritorijā, pabraukājam, paskatamies. Nokļuvām līdz main stage vietai/teltij. Vienkārši sabildējām bildes ar to oranžo kupolu. Pie mums pienāca puisis, kurš pēc kaut kāda bosa izskatīja (kā tētis teica, pēc cepures spriežot), pastāstīja kas un kā, es samulsu, jo man likās, ka mūs dzīs prom. Tagad palasīju oficiālajā lapā grupu sarakstu un uzņemtajiem attēliem vēl lielāks svars. Mana "es-pie-Roskilde-festival-main-stage" bilde manā prātā tagad ir kaut kāds tāds kā sveiciens Cult Of Luna, In Flames, The Who, RHCP u.c. ārtistiem, kas tur spēlēs. Vispār ļoti dažāds mūziķu klāsts.
 Apskatījuši, festa vietu, devāmies uz centru palūkot kāda tad Roskilde ir. Paklaiņojām, es uzņēmu pirmo kaut cik sakarīgo bildi ar EOS savā necilajā mūžā un vēl mēs noskatījām ka dāņi kaut kur tā baigi dodās. Nolēmām, ka jādodas izlūkos uz kurieni tad viņi tā dodas. Nebijām īsti pārliecināti vai viņi svin Jāņus vai dāņu versiju par mūsu Jāņiem.
 Neuzkrītoši sekojot Roskildes iedzīvotājiem, nonācām lejā pie ūdens, (kārtējām) jahtu piestātnēm, Vikingu kuģu muzeja un acīmredzot tur pat lejā lēnām notikās kaut kāda svinēšanās. Āhāa, mēs noteicām, nolikām mašīnu un devāmies izlūkos. Piestātnēs notika kaut kāds dīvains pasākums. Puiši, par vikingiem pārgērbušies, veica kaut kādu tikai dāņiem izprotamu rituālu. No cilvēku pūļa tika izvēlēti nelaimīgie, kurus notašķīja ar krāsām vai kaut kādām tādām suslām, izmērcēja bērnu baseinā, kurā iekšā nez kas bija un visbeidzot iegrūda ūdenī. Man tas viss atgādināja mūsdienu versiju par spīdzināšanu, mamma pēc bildēm to klasificēja ar iesvētībām, bet mēs ar tēti to viņu pamatojumu tā arī neizpratām. Toties visiem ļaužiem tīri labi patika, visi dikti aizrautīgi to vēroja. Piestātnes bija pilnas ar cilvēkiem. Pasākums beidzās un visi nedaudz izklīda pa savām jahtām vai piknika galdiem, pirka gardo saldējumu, popkornu un cukurvati. Tur pat parkā notikās kaut kāda mūzicēšanās, kas mums nepiedūra tā teikt. Noskatījām, ka viņiem sagatavots ugunskurs, kuram pašā augšā uzstellēta ragana un viens onkulis gatavo raķetes. Izklīduši pa ļaužu pūļiem, aizsoļojam atpakaļ uz mašīnu. Nogurums atkal lika sevi manīt. Pasēdējām mašīnā, pagrauzām sushi un pamalkojām līdzpaņemto vīnu. Iepriekš noskaidrojām, ka faijervērks ies gaisā 22:40. Tētis nolēma vēl paklaiņot pa piestātni, bet es paliku mašīnā un gandrīz tur arī aizmigu. Kamēr es tur ta gulšņāju, tētim izdevās iemūžināt visnotaļ romantiskus kadrus ar rozā debesīm un peldošām jahtām. Dažas minūtes pirms noliktā laika mēs un vēl statīvs nesāmies caur daudzajiem dāņu ļaužiem. Kā reiz tīri stratēģiski labā vietā kāds mums viesiem trim bija pietaupījis kaktiņu. Pati guguņošana nebija nekas īpašs, tomēr manas mīļākās zelta lietus raķetes gan uzšāva. Dažbrīd tie bladākš trokšņi bija nepieklājīgi skaļi un es, no tēta noskatoties, spiedu ausis ciet. Šaudījās viņi aptuveni piecas minūtes. Kad viss beidzās mēs līdz ar visiem citiem devāmies prom. Braucām mājās gulēt, nākamajā rītā bijām agri celties plānojuši, turklāt rītdienas apskates objekts bija vēl kolorītāks.

 Diena sākās tāpat kā iepriekšējā, es atvēru acis pirms tēta modinātājs noskanēja, pagulšņāju gultā, nedaudz izlikos, ka nedzirdu tēta pērkondimdošo balsi un tad mēs abi devāmies no dzīvokļa uz konteineru paēst brokastis (dažādos sierus un jogurtus, un kafiju).
 Par pirmo apskates objektu izvēlējām The National Museum, kuru es gribēju apmeklēt, jo tajā bija ekspozīcijas par ēģiptiešiem un senajam grieķiem, kas ir mani, tā teikt, mīluļi. Iespēju dzīvē tos brīnumus redzēt taču nevar laist garam, pareizi? Tā, nu, mēs lieki laiku netērējot devāmies uz ceturto stāvu, kur arī minētā ekspozīcija tika izstādīta. Ēģiptieši hieroglifi, ķīļu raksts, mūmijas, sarkofāgi, dievu figūriņas, mozaīkas, neskaitāmas grieķu krūkas un trauki, kuru nosaukumus es jau sen kā esmu aizmirsusi. Tas viss orģināls, dzīvs, vēsturisks. Vari tikai apbrīnot kvalitāti, kādā tie visi brīnumi ir nokļuvuši līdz mūsdienām un tā muzeja plauktiem. Skatījos uz to visu, tētis fotografēja (kas mani pārsteidza, visur faktiski drīkstēja fotografēt, visur, izņemot lielo mākslinieku izstāžu zālēs) un viņam stāstīju to, ko no vēstures un kultūras vēstures stundām atcerējos. Dusmojos, ka pēkšņi nespēju atcerēties kā sauca seno grieķu pazemes dievu, jo man Anubis jaucās pa galvu (smuku viņa figūriņu redzēju, tāpēc laikam). Vēlāk gan atcerējos Aīdu, bet tad atkal man likās, ka tas vairāk skan pēc ēģiptiešiem. Tajās zālēs bijām pavisam vieni, tāpēc varējām netraucēti visu apskatīt un izpētīt. Milzīga sajūsma.
 Visu apskatot, kāpām lejā. Tētis pierunāja ātri izskriet cauri pārējām muzeja telpām, nu, kas tad tur tāds? Lai notiek! (vispār jau Nacionālais muzejs no ārpuses izskatījās pavisam necils...) Iegājām vidusslaiku zālē. Tumša un nospiedoša, vidusslaiku atmosfēra... Vispilgtāk atceros trīs galvaskausus un rotiņas, kuras bija kā pūķi. Tālāk nedaudz ne tur nogriezāmies un atjēdzāmies absolūtā renesanses tipa pils greznībā. Tākā man bija iedota muzeja karte, mēs noskaidrojām, ka atrodamies Prinča pils daļā, dāņu Nacionālais muzejs atrodas izbijušā pilī, kurai laika gaitā bijušas vairākās piebūves. Milzīgs bija kontrasts šai telpai ar iepriekšējo. Abi divi bijām vienkārši stunned. Spoguļi, marmora galdi, zelts, kristāla lustras un gleznas. Veco laiku tapetes likās vienkārši it kā kāds būtu apgleznojis konkrēta formāta specifisku audumu un vienu pēc otra tādu gabaliņu lipinājis uz sienām. Absolūts šoks bija guļamistabā - tās istabas griezti bija mākslas darbs. Es nezinu vai tas bija kaut kāds dikti vērtīgais materiāls vai arī vienkārši alabastrs, bet ciļņi bija kaut kas izcils. Tāpat arī gulta, kuras nelielums mani pārsteidza, bija māklas darbs - tādi kokgriezumi. Telpā atradās arī tādi paši līdz detaļai izgriezti koka skapji, to fragmenti un, man liekas, sienas paneļi. Tad bija zāles, kurās atradās altāri, kanceļu fragmenti, baznīcas solu rindu fragmenti. Viens no altāriem bija sudrabs + melns koks. Fantastika. Milzīgi altāru kokgriezumi ar kristīgām tēmām (kas man nedaudz likās nospiedoši, jo nemitīgā Kristus nāve tomēr ir samērā šausmīga būšana). Vienā zālē pa visu sienu bija kokgriezumos, ja preizi atceros, 26 svētie un vēl tās pašas Jēzus nāves ainas un vēl nez kas. Citā telpā atkal kokā attēlota Saint George uzvara pār pūķi. Ziloņkaula izstrādājumu kolekcijas un visādu augstmaņu ēdampiederumu kolekcijas. Šitādas karotes un tādas karotes. Citā telpā, līdz ar visādiem ieročiem, atradās jātnieks zirga mugurā un pilnā ekipējumā. Man ļoti patika zobeni, bet pārsteidza cik nenormāli masīvi un lieli tie bija. Visvairāk patika muskatieru tipa zobentiņi. Zāle pēc zāles, tikai ej uz priekšu, likās, ka tam muzejam nav beigu. Izklīduši pa tā viduslaiku stāvu mēs nolēmām, ka to muzeju nav iespējams apskatīt un devāmies meklēt izeju. Pēcāk nospriedām, ka esam apskatījuši labi ja trešo daļu no visa, ko tur var redzēt.
 Kājas sevi lika manīt, tāpēc nolēmām doties uz tūrisma kuģi piestātni. Paceļam satikām vēlvienu pili, kas tur pat arī atradās. Vēlāk noskaidrojām, ka tā pils ir valsts parlaments, lai gan es domāju, ka tā ir Karaļnama dzīvojamā vieta.
 Uz tūrisma kuģīša tikām paši pirmie tāpēc varējām izvēlēties vislabākās un stratēģiski izdevīgākās vietas. Nespējat iedomāties, cik patīkami bija apsēsties. Patiesībā tā apsēžoties arī visasāk varēja izjust cik ļoti patiesībā esam noguruši.
 Ceļojums pa Kopenhāgenas kanāliņiem ir 75 minūtes garš. Gide visu laiku stāstīja ko mēs redzam, bet tā kā viņa runāja dāniski, vāciski un visbeidzot angliski, lielākoties nevarējām saprast ko saka vai uz ko liek īsti skatīties, be tā kā tētis pats arī visu ko jau gada laikā dzīvojoties bija izpētījis un iepazinis, viņš man arī visu ko rādīja un stāstīja. No gides viss labāk varēja saprast next bridge is very, very low, so please sit down. Patika man ļoti dzīvojamie kuģi, kurus redzējām un arī tā pati braukšana zem tiltiem. Daudz tiešam bija tik zemi, ka pavisam vienkārši izstiepjot roku varēja aizskart, nez kā lai to nosauc, grieztus vai dibenu.

 Pēc kuģošanas pa kanāliem, izsalkums sevi lika manīt. Devāmies uz mašīnu. Pa ceļam garām gājām mājai, ko tētis man par bibliotēku nosauca. Ejam un tur izlikta afiša ar visādiem lielo onkuļu vārdiem, piemēram, Monē, Manē, Van Gogs... Tētim acis kubā un mums tur ir jāiet (es uz tādu paziņojumu atbildēju mazāk entuziastiski, jo kājas tik tiešām sāpēja). Nolēmām ieiet iekšā painteresēties cik maksā izstāde. Laipnā dāņu tante mums atbildēja, ka svētdienās šeit visas izstādes visiem ir par brīvu. Pārsteidzoši, ne? Izlēmām aiziet līdz mašīnai apēst līdzņemto provīziju un tad doties uz franču impresionistu izstādi.
 Tētis par bibliotēku bija noturējis Ny Carlsberg Glyptotek, kas izrādījās mākslas muzejs. Pārsteidzošas bija ne tikai kolekcijas, bet arī interjērs. Vispirms nokāpām pagrabā, kurā atradās tualetes. Pagrabs gaišs, smuki izremontēts. Pēc tam devāmies meklēt mūs interesējošo izstādi. Izgājām cauri hallei, kuras centrā bija balta strūtlaka, bet visapkārt auga milzīgas palmas. Kārtīga tropu atmosfēra un nevarēja pat īsti saprast kur tu esi nokļuvis. Tālāk, sekojot norādēm, nokļuvām trepju telpā. Mežonīgi augsti griezti,dienasgaisma, blatas sienas un... marmora kāpnes.
 Degā, Monē, Manē, Matiss, Pikaso, Gaugēns, Van Gogs... Darbi, kuri atstāj iespaidu un darbi, kuri šķiet blāvi, tāpat arī darbi, kuri vienkārši pārsteidza un lika domāt, ka tas ir foto. Visnozīmīgākais man ir fakts, ka es viņus redzēju. (nujā, varbūt arī tādam kā ķeksītim, lūk, es redzēju dzīvē dažus no lielajiem večiem..) Redzēju arī beidzot Pikaso parakstu. Man patīk, ka autori darbus paraksta. Tas paraksts manās acīs ir vēl ciešāka saite ar darba veicēju. Vēl secināju, ka dienā ir jāapmeklē viena izstāde vai muzejs, tas jādara nesteidzoties, iedziļinoties un vēlams pēcāk piefiksējot iespaidus un redzēto. Ar tādu intesivitāti ar kādu mēs apmeklējām visus muzejus un izstādes, puse no redzētā jau diemžēl ir aizmirsta.
 Lielos večus apskatījuši, mēs devāmies tālāk uz Rosenborg pili. Rosenborg mani ieinteresēja, jo tur izstādīti karaliskie dārgumi, respektīvi, karaļa un karalienes kronis un citi smukumi. Man kā "princesei" taču tādas lietas ir jāredz. Pilī ieradāmies pusstundu pirms muzeja slēgšanas. Ļoti jauka attieksme no darbinieku puses, kuri vispirms ieteica jau uzreizi iet uz pagraba ekspozīciju, jo mums visam laiks nepietikšot, bet pēcāk citas zāles uzraugs, kurš ar mums jau bija runājas, bez biļešu pārbaudīšanas mūs ielaida apskatīties tur redzamās lietas. Par izstādītajiem karaliskās ģimenes dārgumiem varu teikt... grezni, bet bezgaumīgi. Tas laikam tāds nosacīts bagātnieku sindroms. Nauda un iespējas ir, bet gaume trūkst. Par daudz zelta, par daudz citu dārgu materiālu. Greznums nebija līdzsvarā. Pārsteidzoši bija ziloņkauls + zelts izstrādējums. Dažbrīd līdz pilnīgi psihopātiskam smalkuma izstrādātas detaļas. Smuki un ārkārtīgi grezni bija karaļa segli izšūti zelta diegiem un ar pērlītēm, un ar dimantiņiem, un citiem greznumiem. Tētis pārsteigts teica, ka nekad nebija iedomājies, ka viņiem pat tādas zināmā mērā praktiskas lietas tā apstrādā. Arī zelta bruņas redzējām. Man pirmajā mirklī likās, ka tās ir diezgan nepraktiskas, jo zelts taču mīksts materiāls un tādējādi savu bruņu funkciju nespēj pilnvērtīgi pildīt, tikai tad man ienača prātā, ka tās ir tikai apzeltītas. Visbeidzot nonācām arī pie man tik ļoti kārotās rotu zāles, kur kroņi bija pašā centrā. Kas man patīk veco laiku rotās, ka tās nav absolūti perfektas, kā rāda filmās, ka var redzēt, ka cilvēki tās ir taisījuši un tās savu laiku ir kalpojušas. Ka tām rotām ir seno laiku aura. Apskatāms bija viena no karaļiem Kristianiem greznais kronis, kurš bija ar pērlītem, dimantiņiem, enģelīšiem un citām greznām cakām un Kristiana V kronis, kā arī karalienes kronis, kurš bija veidots Sofijai Magdalēnai. Šīs abi kroņi man patika vairāk, bija savā veidā pieticīgāki un gaumīgāki. Es mazliet savīlos, ka nebija izstādītas vēl citas diadēmas, bet jau tā tika atrādītas daudzas greznas lietas, piemēram, dimantu un briliantu rotu komplekti, ka arī scepteris un varas ābols, ja es pareizi atceros tā nosaukumu, un arī karaliskais zobens. Vēl piebildīšu, ka karalisko dārgumu kategorijā ietilpa arī ļoti, ļoti, ļoti vecs vīns, kura īsto vērtību pienācīgi novērtēt bija spējīgs tikai tētis, jo es par vīniem vēl maz ko zinu. Ejot no pagraba zālēm ārā, mēs nosecinājām, ka patiesībā atrodamies seifā. Tālāk devāmies uz kaut kādām augšējām zālēm, pārsteidzoša likās telpa, kuras sienas un greizti sastāvēja no gleznām. Dažviet sienas gleznām virsū vēl citas gleznas bija. Varbūt tās bija veco laiku tapetes + koka paneļi, bet manās acīs tik un tā gleznas. Vēl redzējām karalisko tualeti - sausais pods, bet nozīmīgākas šķita pirmās flīzes - baltās ar zilajiem apgleznojumiem visapkārt. Smalki. Tagad pētot oficiālo mājas lapu, nākas secināt, ka daudz ko neredzējām, bet laiks bija maz, bijām noguruši un diena vēl tikai pusē. Sāka līt lietus, bet mēs devāmies uz mašīnu, lai brauktu atpakaļ uz Lyngby, kur ieturētos un nedaudz atpūstos, lai vakarā varētu aizbrauktu uz Christiania un paskatītos kā tūristi atpūšas Nyhavn'ā.

 Lietus izrādījās nejauki spēcīgs un ilgi nepārgāja. Mēs ar tēti uz maiņām pasnauduļojām - tik tiešām bijām noguruši. Kad abi jau bijām atpūtušies, arī lietus norima. Paceļam nopirkuši alu, braucām uz Kristiāniju. Jāsaka, ka man Dānija pati par sevi bija kultūršoks, bet Kristiānija bija kultūrškoks iekš pašas Dānijas - kultūršoks kultūršokā. Specifiskā graffitti māksla, post nezin kurā pakāpē hipijisms, alternatīva vide un savdabīga netīrība. Es piebeidzu savu bārbiju lietussargu turpat pie viena no graffitti. Eksotiska vide. Patika viens no iekšpusē esošajām kafijošanas vietām, kur dikti skaļi dārdēja kaut kāds funk, r'n'b vai kaut kas tāds, neesmu īsti pārliecināta, jo tajos mūzikas flangos neorientējos. Kafužņiks bija ierīkots kaut kādā izbijušā rūpnīcas ēkā, augsti griezti, svešādā atmosfēra un vienkāršais interjērs. Biljards, dīdžejs un austrumzemju izcelsmes tetuvēts bārmenis. Eksotika, yet again. Paklīdām, pasēdējām, pa slepeno pabildējām. Man patika mežonīgi sārtu rožu krūmi, kuru lapas jau bira. Aizklīdām līdz kaut kādam ūdentiņam, tētis teica, ka tas ir kārtējais kanāls. Turpat pie tā ūdens bija koka māja ar trepēm un spilgti zaļu japāņu geišu saulessargu. Smuki. Atceļā izklīdām cauri fotografēt aizliegts zonai, kur acīmredzot bija marihuānas pīpētava. Nejaukas asociācijas uzmācās. Satikām puisi, kurš jau atradās citā pasaule, kas man savukār atgādināja Mehāniskajā apelsīnā lasīto. Laikam kopējie iespaidi par Kristiāniju nebija tādi pozitīvie, iespējams tētis nav īstā kopānija, ar kuru tur klīst.
 Nyhavnā nebija tik daudz cilvēku, cik man solīja. Spriedām, ka laikam iepriekš lijušais lietus daudzus aizbaidījis vai arī pēdējā brīdī licis mainīt svētdienas vakara plānus. Nedaudz paklīduši un pablisinājuši acis apkārt, noparkojāmies aptuveni visas ielas vidū, nosēdušies pašā kanāla malā uz koka dēļa (varbūt tam ir kāds īpašs nosaukums vai specifisks termins, kuru es vienkārši nezinu, kā arī mans vārdu krājums ir par šauru, lai precīzi noraksturotu). Man savu Guinness alus bundžiņu līdz galam nebija spēka izdzert, neesmu nekāds alus fans, bet benzintankā nebija nekādu sidrveidīgo. Kamēr es tur tā malkoju alu, tētis bildēja cilvēkus un jahtas (tētis kā traks ir uz jahtu bildēšanu). Nedaudz pasēdējuši, devāmies apgaitā kopā ar draugu statīvu. Man tika uzticēts visnotālsvarīgais fotosomas nešanas uzdevums. Sabildējuši Nyhavnas restorānus no visādiem rakursiem, devāmies uz mašīnu un braucām atpakaļ uz Lyngby.


 Aptuveni ar to arī mani Dānijas piedzīvojumi arī beidzās. Dienas maz tur biju, bet redzēt un piedzīvot izdevās diez gan daudz. Ceru, ka tēta studiju laikā tur aizbraukšu vēlreiz un varbūt pat uz ilgāku laiku.
 Mani atpakaļlidošanas pārdzīvojumi vairs nav tik būtiski. Pareizos gates atradu, mammai konfektes tax free zonā sapirkos un ar to pašu latviešu meiteni, kuras vārdu tā arī neuzzināju, satikos. Kas te jāpiebilsti, dikti interesanti, ka mums tie Dāņlandijas iespaidi ļoti kardināli atšķiras. Man dikti veicās un milzīgs paldies tētim, kurš tik jauki visu parādīja. Dānijā iemīlējos, ar lidošanu spēju sadzīvot. Priecājos ka aizbraucu, lieliskas atmiņas. Ar to arī revjū beigšu.