cik var dusmoties uz pasauli?!
kā man riebjas, ja kāds izjauc manu ieplānoto nekā nedarīšanu, kartona krāsošanu, bezjēdzīgu sēdēšanu, varbūt ģitāras spēlēšanu, kad gribās. bet viens pretīgs zvans visu izčakarē. man liekas, ka būtu lieliski būt nepieejamai, piemēram, kaut vai tik vien kā nesazvanāmai. haha ironiski. bet tur vajag arī atgriezenisko procesu - tāpēc nekā. nu, .. nekas. pierasta lieta taču jau. it kā daudz daudz laika un taj pašā laikā nemaz.
un vispār, es nesaprotu, kas ar mani notiek pēdējā laikā. kāpēc atkal tek acis un dvēsele?

iztek acis man.
tu saki, ka raudu.
raudu, jā, varbūt.
varbūt ne tik.
aizplūst sāpes,
bet nekur jau nepazūd.
iztek acis.
iztek sāpe.
iztek dvēsele.
pretīga dvēsele tev virsū,
un tu domā par to,
kāpēc ir tā,
ja tevis dēļ
izplūst acis,
un dvēsele raud.
tev sāp?