cilvēku pretīgās īpašības nemainās laikam, varbūt, ka ne tikai pretīgās, bet par to es neesmu pārliecināta.
un man riebjas, ka man ir jāraud kaut kādu stulbumu dēļ. es nesaprotu, kas tas ir, jo senāk vienīgā raudāšana, ja bija, tad sīpolu dēļ.
esmu dusmīga, neapmierināta, un visādi citādi ļauni noskaņota.
bezmiegs. meklēšu kaut ko ar ko nosist laiku. visdrīzāk jau kādas nintendo spēles vai skype muļķīgas sarakstes, un gaidīšu rītdienu..
un ak, jā, sasodītais naivums. es negribu just nekādas emocijas un neko vispār.

nav tā pat, kā izdomāt, kur spļaut kauliņu.
un kāpēc man ir jāspļauj tavā vietā?
vai arī jākustina galds tā, lai viss nostātos savās vietās pēc mana prāta, vai drīzāk neprāta, vēlmēm.
tas nav godīgi pret sevi un var jau būt, ka arī mani.
es nezinu, ko es negribu, un vairāk vēl nezinu ko gribu! jā, tieši tik pretīga sajūta.