cik var dusmoties uz pasauli?!
kā man riebjas, ja kāds izjauc manu ieplānoto nekā nedarīšanu, kartona krāsošanu, bezjēdzīgu sēdēšanu, varbūt ģitāras spēlēšanu, kad gribās. bet viens pretīgs zvans visu izčakarē. man liekas, ka būtu lieliski būt nepieejamai, piemēram, kaut vai tik vien kā nesazvanāmai. haha ironiski. bet tur vajag arī atgriezenisko procesu - tāpēc nekā. nu, .. nekas. pierasta lieta taču jau. it kā daudz daudz laika un taj pašā laikā nemaz.
un vispār, es nesaprotu, kas ar mani notiek pēdējā laikā. kāpēc atkal tek acis un dvēsele?

iztek acis man.
tu saki, ka raudu.
raudu, jā, varbūt.
varbūt ne tik.
aizplūst sāpes,
bet nekur jau nepazūd.
iztek acis.
iztek sāpe.
iztek dvēsele.
pretīga dvēsele tev virsū,
un tu domā par to,
kāpēc ir tā,
ja tevis dēļ
izplūst acis,
un dvēsele raud.
tev sāp?

man ir slikti.
morāli, fiziski un visādi.
un es vispār nesaprotu ne sevi, ne arī citus. man šķiet, ka nemaz.
nenosauktā sajūta jeb neizteikta no manas rīkles. domāju, ja ir tāda lieta un tā, tad viņai ir jābūt tādai, kā man ir, bet nedaudz savādāk. es to jūtu, bet nesaku. kaut kādas cilvēcīgas bailes, kas laikam jau aizliedz to darīt.
/es negribu būt slinka vēl vienu dienu/

kāpēc ļauties kaut kam tādam, par ko tu jau iepriekš zināji, ka tas sagādās pēc tam problēmas? nu jā - cilvēcīgi, protams.
haha, emocionāls mazohisms un sadisms arī.

es reizēm sev riebjos un nopietni

nav tā pat, kā izdomāt, kur spļaut kauliņu.
un kāpēc man ir jāspļauj tavā vietā?
vai arī jākustina galds tā, lai viss nostātos savās vietās pēc mana prāta, vai drīzāk neprāta, vēlmēm.
tas nav godīgi pret sevi un var jau būt, ka arī mani.
es nezinu, ko es negribu, un vairāk vēl nezinu ko gribu! jā, tieši tik pretīga sajūta.

cilvēku pretīgās īpašības nemainās laikam, varbūt, ka ne tikai pretīgās, bet par to es neesmu pārliecināta.
un man riebjas, ka man ir jāraud kaut kādu stulbumu dēļ. es nesaprotu, kas tas ir, jo senāk vienīgā raudāšana, ja bija, tad sīpolu dēļ.
esmu dusmīga, neapmierināta, un visādi citādi ļauni noskaņota.
bezmiegs. meklēšu kaut ko ar ko nosist laiku. visdrīzāk jau kādas nintendo spēles vai skype muļķīgas sarakstes, un gaidīšu rītdienu..
un ak, jā, sasodītais naivums. es negribu just nekādas emocijas un neko vispār.

būtu forši emocionāli justies mirušam (?)

kādēļ it tā, ja, piemēram, ir piecu cilvēku kompānija, un četriem no viņiem ir labs garastāvoklis, bet kādam vienam slikts..
tad kādēļ tie četri ļoti izjūt to, un reizēm tiek sačakarēta visa atmosfēra un tā tālāk
un ja ir otrādi, t.i. 4cilvēki jūtas slikti, un 1 labi, tad tas viens arī visdrīzāk jutīsies slikti
/tāds šodienas novērojums/
un jā, man ir nojauta, ka kaut kas nav kārtībā, bet es nezinu kas un nezinu kādēļ. riebjas.

es ienīstu, ka cilvēki reizēm uztver ākstīšanos/muļķības/jokus nopietni
es ienīstu to, ka arī es pati. haha
es ienīstu, ka reizēm nesaprotu kādu vārdu nozīmi
es ienīstu, ka man vajag protestēt pret kaut ko, ja esmu neapmierināta /jā, nu jā, avantūra(!) gan ir darbība, kuras rezultāti atkarīgi no nejaušības!!! un spontānas darbības haha/
es ienīstu, ka es tagad nevaru lasīt, jo neaizgāju uz bibliotēku tāpēc, ka man svarīgāk bija pagulēt vēl minūtītes un tad stundas
es ienīstu, ka man ir laiks darīt visādas muļķības, bet man nav laika aizbraukt, piemēram, šodien pie elīnas
es ienīstu, kā es izskatos visās dokumentu bildēs /kāpēc man ir talants izskatīties īpaši neglīti?/
es ienīstu sūdīgas filmas.
es ienīstu, ka nevarēju izdomāt, ko skatīties tāpēc.
es ienīstu, ka man pēdējā laikā sanāk kļūt sentimentālai skatoties kādu filmu, piemēram. es neatceros, ka iepriekš es kādreiz būtu raudājusi kādas filmas dēļ. bet.... aaaahhhghghhghhghghhg kas ar mani?!?
es ienīstu, kā ikviens var būt sarkastisks virtuāli, bet savādāk?
es ienīstu, ka es varirāk negirbu runāt ar kādu, ko senāk gribēju
es ienīstu, kad man nav taisnība
es ienīstu, kā cilvēki tiesā citus cilvēkus
es ienīstu, ka man nav par ko priecāties tieši tagad
es ienīstu, ka man sāk sāpēt mugura, jo es nesēžu tā, kā vajadzētu un būtu pareizi
es ienīstu, ka man nedaudz jau sāp arī acis no ekrāna gaismas
es ienīstu, ka es rakstu te visu, kas man nāk prātā
es ienīstu, ja man kaut ko jāizvēlās
es ienīstu, kā šitas gan jau izskatās pēc tīņu trakuma, emo-izdarībām un tā tālāk
es ienīstu, ka tu tā arī domā
es ienīstu savas bailes no tumsas vienatnē
es ienīstu savu fantāziju tumsā
es ienīstu, kā es spontāni nogriezu savus matus un tagad gaidu, kad ataugs
es ienīstu karstumu
es ienīstu, ka mana sega ir pārāk nezinu kāda un spilvens arī slikts
es ienīstu, ka man ir jādīdās ilgi, lai aizmigtu
es ienīstu bezmiegu
es ienīstu, ka reizēm nevaru piedot vai atvainoties
es ienīstu zobārstu
es ienīstu, ka man garšo saldumi
es ienīstu, ka man nav slinkums ēst un izdomāt kaut ko cept vai vārīt naktī
es ienīstu drupačas gultā
es ienīstu netīras rokas uz manām mantām
es ienīstu, cik bieži es gribu mazgāt rokas
es ienīstu savu slinkumu
es ienīstu, ka es nedaru to, ko gribētu
es ienīstu, kad es gribu kaut ko runāt un kādam tas šķiet bezjēdzīgi
es ienīstu ūber-reliģiozos cilvēkus, kas tādi ir tikai noteiktā laikā un vietā, kad tas ir izdevīgi
es ienīstu liekulību
es ienīstu reliģiju tā, kā tā tiek pasniegta
es ienīstu, ka es nezinu visu, ko es gribētu zināt
es ienīstu to, cik muļķīgi tas ir, ko es rakstu pašlaik
es ienīstu, ka man apnika
es ienīstu, ka es tagad bezmiega dēļ meklēšu citas nodarbes
es ienīstu, ka man neatraksta
es ienīstu, ko es domāju
es ienīstu savus zajobus un mindfuck
es ienīstu, ka nevar saprast, kas te ir taisnība un kas nav
es ienīstu to, ka man nav nekā labāka un nodarīgāka, ko darīt pašlaik, tā vietā, lai rakstītu šo sarakstu /vai arī vienkārši negribu/
es ienīstu, ka varbūt būs kāds radījums, kas šo sarakstu uztvers nopietni

esmu baigā saulīte
haha, smieklīgi..
sasodīti tizlās agresijas lēkmes.
nu, kāpēc man tā mainās garastāvoklis un pilnīgu muļķību dēļ?
piedod. /es nojaušu, ka tu kaut kad lasīsi arī te, un tad varbūt sapratīsi par ko un kāpēc/
un man šķiet, ka patiesībā man vajadzētu daudz biežāk atvainoties, bet es to nedaru.. kāpēc? tāpēc, ka tā vienkārši ir, un es nevaru pateikt kāpēc. gan jau tāpēc, ka negribu. ne-gri-bu. un lai cik nejauki un egoistiski, bet reizēm man negribas kaut ko un tad kādēļ to darīt/runāt/blablabla

ak jā, tu tad jautāji, vai man patīk muldēt?
jā, šādi virtuāli patīk gan :D

/man riebjas, kad kāds ar citiem labprāt dara visādas lietas, uz kurām man nesanāk pierunāt reizēm, varbūt pagaidām, haha/

man jau arī tā ir
blabla bla
nekā jau tur nav
nav, nav
un tad attopies, ka ir gan
bļā, ir!
un tev arī

un tad jau labi, ja abpusēji, bet varbūt tieši nav labi, nu kaut kāda ironija atkal.
kāpēc par mums visu laiku ņirgājas kaut kas - nekas principā
dzīve ņirgājas
un ja tu vari neļauties, .. man liekas ir jābūt traki muļķīgam, lai neļautos
vai arī vienkārši jābaidās. un ļoti.
vienaldzība kas raisa emocijas (?)
bezsakars.

ja es saku, ka es nezinu, tad nezinu arī. un liec mani mierā!

aah, ir izjaukts mans zombijiskais ritms ar agru celšanos no rītiem.
gribas pagulēt kaut 10 minūtēm ilgāk. un tad vēl desmit. un, nu, varbūt vēl.
vai ir vērts mosties no rīta? un vēl jo vairāk klāt gultu, ka vakarā tā jāklāj atpakaļ.
šodien kāds ir saklājis manējo un nu jā, tā viņš ir. čau, slinkums.

tad kāpēc runāt? reizēm pat kliegt. ja tu zini, ka kurlie nedzird.
un savādie vienkārši negrib. negrib - tieši tāpēc tie neko nedzird.

es nesaprotu, kā tu vari būt sapnī dusmīgs, bet tad pamosties priecīgi.

ilgojos pēc kāda.
un salstu, jo sanāca smieklīgi izmirkt.
šodien notika arī kas jauks.. stopējot atradu ceļa malā beigtu un zili raibu tauriņu. tagad ieliku grāmatā starp lappusēm.
nu, tā. lai ir prieciņš, ja atver vaļā.

apēd mani brokastīs ar dakšiņu un nazi
nolādētais kanibālisms, un miesai vajag miesu

es negribu ar nevienu runāt tagad, nu, labi, ar izņēmumu, bet jā. sasodītā liekulība.

apgrieztā psiholoģija un kaut kāda pasaules ironija. jauki, haha.
man vienkārši vajag kaut kur runāties un vienalga, kāds dzirdēs, t.i. lasīs, vai ne.

kā dzīvot turpmāk? kā šurpnemāk?
šurp, turp un atpakaļ...
/viks/