Ja es kādam skatos acīs, man liekas es viņiem kaut ko sliktu daru, vienīgi, ja otrs arī skatās spēcīgi, bet tad jājautā, priekš kam tā skatīties. Man tas ir komunikācijas veids, kad nav ko citu teikt, vai arī, vienkārši, patīk padzerties vai arī tas ir labs veids kā meklēt domubiedrus. Citādāk viss notiek zemē.
No tām zālēm nekas nestrādā, nav jēgas. Gadu turējos, nelietodams un tagad lietojot vienīgais strādā ksanakss, bet neiešu jau katru dienu sevi tā apmierināt. Kad es viņu iedzeru, pēkšņi jūtos normāla un mierīga, labs efekts, vai ne?

Atvedu mājās atzīmes 6 evaņğēlistu, braucot mašīnā klausījos lr3, nedaudz gaudoju līdzi, mazliet sāp vēderprese, apğērbi ar garajām rokām ir mani nogurdinājuši, sapratu, ka atkal tūlīt nebūs naudas, kaut man ieskaitītu to naudu, lai es varētu vilkt kreklus ar īsām rokām, viena ar mani runā piesardzīgi, otra saprot, ka man šodien ķīselis un turpina praktizēt savu labvēlību, biju ļoti izsalkusi, nesapratu, kas jārunā, apmierinājis ar klausīšanos nesaprotamā valodā un piekrišanu, tas ilga kādu pusstundu, tad laidos lapās.

Kā man gribas kaut ko augstu sasniegt, kādu trešo stāvu varbūt.

Par nodaļas izvēli turpinu šaubīties, vairāk pēc sliktiem vērtējumiem, bet, ja man vienkārši nekur nav paredzēts saņemt labu vērtējumu? Tā tas ir visticamāk. Un ko tur vispār šaubīties.

Citādāk es no tā alcheimera netikšu ārā, lai gan negribas, bet vajag rakstīt, jāatzīst, vārdi nav mana stiprā puse.