Jā

Tas, kas ir, kas ir, kas ir. Tik daudz mūzikas. Visu dzirdu, jāpiezvana ausu cirsu. Siru. Manu mājupveļu veļu, siss, ku nu, ka. Tas pie manis, cun. Mans cun, zem staba ar spuldzi, spuldze pie staba, galā, teiksim, augšā, kas ir, tas. Nāc, gulda, guli gulta, sarokosim vilcienus, ota sprakšķ, jā, ota mana gota, jā gota es tava, ņa, šis cilvēks, gadsimts kā es jūtos Ņina. Iešu ar tevi, jā, nav prāta, dāma, tu esi īsta dāma, es tevī klausos, viss skaidrs.

Darbība atņēma visu mutes, vispirms, tad es paņemu dakšu, siena dakšu, spuru, mazo trusi un eju, protams, eju uz upi malā. vai, kāda maza upe, pīpene pūš, K dievs, tā pīpene dzemdēs slīpumu ar atskaņu, atdod taču man manu pīpeni, velns kā runā kā ar mucu, viss aplūzt. Mana pīpene, kur tu brauci, es redzēju, kā biji mūzikā, neviens vairs tam netic, jā, maiga, krevete, eļļas reketiere. Aiziešu pie sevis, kā var iedomāties labāku vietu, tur skan strauts, ne vairāk ne mazāk.

Labi, ka to otu pa dienu paņēmu, sūdu ota, bet mağiska. Viss mağisks, aizeju no pasaules, ar to arī šodien pietiks.