Bezgalīgs gājiens. Viņas āda ir migla, viņa pati ir ceļš, pa kuru iet. "Es pats neesmu dubļus bridis, es pats bijis dubļi, ko brien..." Zābākos iesmēlies ledains ūdens. Uz sejas maska. Pelēkā, kas neatšķiras no pūļa, tā ko viņa nicina. Viņa jūtas kā ubadze, jo tai trūkst paša galvenā. Viņa iet ubagot mīlestību, bet ir pārāk lepna, lai pastieptu roku. Tādēļ viņa vienkārši salst un klusē. Viņas sirds ir aizslēgti vārti ar pazaudētu atslēgu. Pelēkais metāls pārklājies sūnu un gaisa putekļu kā pelēju šķidrautu. Un viņa ir putekļi, kas lido un nosēžas uz stikla lai skatītos logos, kuros mājo laime.