-Cik maksā sapnis par mīlestību?
-Izslēdziet skumjās dziesmas, izlejiet vīnu, un rīt jums to pateikšu.
-Rīt? Dienas gaismā jau cena ir cita. Es gribu zināt vērtību savām pusnakts stundām.
-Bet jūs taču gribējāt cenu vienīgi mīlestībai. Bez pusnakts zvaigznēm un vientulības piemaisījuma. Šo kokteili gatavo pavisam savādāk.
-Labi, darīsim savādāk. Es nosaukšu sastāvdaļas un jūs man to visu uzbursiet, labi?
-Es neesmu burvis. Pavisam parasts cilvēks. Un varu tikai to, ko ļauj mans ķermenis un sirds.
-Bet tieši tādēļ jau tas maksā tik dārgi, jo to dara tāda niecība, kā cilvēks. Visparastākais homo sapiens sapiens, lai gan nezinu, cik viņā daudz no tā saprātīguma atlicis...
-Kas ietilpst jūsu sapnī? Ko man piejaukt? Pastaigas parkā? Zvaigžņu skaitīšanu naktī un peldes mēnesnīcā? Vienkāršus smieklus un saldas mīlestības dziesmas?...
-Beriet, beriet man vēl!...
-Sadotas rokas, čukstus un acu skatienus, uz spoguļa uzrakstītas atzīšanās un mīļotā fotogrāfiju maciņā... zvanus tāpat vien, lai uzzinātu, kā tev iet... kokteiļus no vienas glāzes un sveču gaismu, neredzamus apkārtējos un tauriņus vēderā skūpstus un filmas, kuru beigas netiek sagaidītas?
- Vēl, vēl... jūs aizmirsāt beigas šim stāstam. Skumjās acis un ilgu nopūtus, vīnu un tumsu, krišanas sajūtu, neesamību, dziesmas, ko nedrīkst klausīties, jo tās pārāk, nu pārāk ir bijušas tuvas, fotogrāfijas, kas tikušas saplēstas un atkal salīmētas, ādu, kur vēl trīc pieskārieni, acis, kas palikušas tukšas un sajūtas, kuras negribas zaudēt... un kādu siltu roku, kura vairs neapskauj...
-Jūs prasāt daudz...
-Es prasu neiedomājami maz! Es taču neprasu, lai jūs man visu to iedotu. Es taču prasīju tikai sapni.
-Jūs prasījāt sapni, bet vēlaties to izsapņotu. Ne jau visi beidzas tā. Tieši tādēļ tas ir sapnis, jo katru reizi ir savādāks...
-Jūs šeit esat pārdevējs... es tikai nosaucu sastāvdaļas labākajam, ko esmu baudījusi. To pirmo pusi jūs pārzinājāt lieliski... laikam jau visi tā grib... laikam jau visi to meklē...
-Tādēļ jau visi šeit nāk... bet nevajag skumt... zini, izliesim vīnu un izslēgsim tās dziesmas... un es jums iesvēršu, iesvēršu sapni par mīlestību, tikai tam vajag telpu, gaisu un gaismu, kur augt, lai jūs varat mīlēt.
-Izslēdziet skumjās dziesmas, izlejiet vīnu, un rīt jums to pateikšu.
-Rīt? Dienas gaismā jau cena ir cita. Es gribu zināt vērtību savām pusnakts stundām.
-Bet jūs taču gribējāt cenu vienīgi mīlestībai. Bez pusnakts zvaigznēm un vientulības piemaisījuma. Šo kokteili gatavo pavisam savādāk.
-Labi, darīsim savādāk. Es nosaukšu sastāvdaļas un jūs man to visu uzbursiet, labi?
-Es neesmu burvis. Pavisam parasts cilvēks. Un varu tikai to, ko ļauj mans ķermenis un sirds.
-Bet tieši tādēļ jau tas maksā tik dārgi, jo to dara tāda niecība, kā cilvēks. Visparastākais homo sapiens sapiens, lai gan nezinu, cik viņā daudz no tā saprātīguma atlicis...
-Kas ietilpst jūsu sapnī? Ko man piejaukt? Pastaigas parkā? Zvaigžņu skaitīšanu naktī un peldes mēnesnīcā? Vienkāršus smieklus un saldas mīlestības dziesmas?...
-Beriet, beriet man vēl!...
-Sadotas rokas, čukstus un acu skatienus, uz spoguļa uzrakstītas atzīšanās un mīļotā fotogrāfiju maciņā... zvanus tāpat vien, lai uzzinātu, kā tev iet... kokteiļus no vienas glāzes un sveču gaismu, neredzamus apkārtējos un tauriņus vēderā skūpstus un filmas, kuru beigas netiek sagaidītas?
- Vēl, vēl... jūs aizmirsāt beigas šim stāstam. Skumjās acis un ilgu nopūtus, vīnu un tumsu, krišanas sajūtu, neesamību, dziesmas, ko nedrīkst klausīties, jo tās pārāk, nu pārāk ir bijušas tuvas, fotogrāfijas, kas tikušas saplēstas un atkal salīmētas, ādu, kur vēl trīc pieskārieni, acis, kas palikušas tukšas un sajūtas, kuras negribas zaudēt... un kādu siltu roku, kura vairs neapskauj...
-Jūs prasāt daudz...
-Es prasu neiedomājami maz! Es taču neprasu, lai jūs man visu to iedotu. Es taču prasīju tikai sapni.
-Jūs prasījāt sapni, bet vēlaties to izsapņotu. Ne jau visi beidzas tā. Tieši tādēļ tas ir sapnis, jo katru reizi ir savādāks...
-Jūs šeit esat pārdevējs... es tikai nosaucu sastāvdaļas labākajam, ko esmu baudījusi. To pirmo pusi jūs pārzinājāt lieliski... laikam jau visi tā grib... laikam jau visi to meklē...
-Tādēļ jau visi šeit nāk... bet nevajag skumt... zini, izliesim vīnu un izslēgsim tās dziesmas... un es jums iesvēršu, iesvēršu sapni par mīlestību, tikai tam vajag telpu, gaisu un gaismu, kur augt, lai jūs varat mīlēt.
atnest trakokreklu