- Tu esi lasījusi „Baltos oleandrus”? Vismaz redzējusi filmu?... Es esmu. Un man tas likās tik vienkārši. Nekad neļaut vīrietim sevi pazemot. Nekad neļaut viņam likt tev raudāt. Tā ir galvenā doma tai grāmatā. Un otra, otra galvenā ir, ka baltie oleandri ir indīgi. Oleandri vispār ir indīgi. Daudzas puķes ir indīgas... Un tagad saliec šīs domas kopā. Laba meitene, netaisi tādu sejas izteiksmi. Es taču tev jau teicu, kas tas viss ir tik vienkārši. Vīrietis netika radīts, lai tu viņam pakļautos. Ziedi tika radīti tāpēc, lai tu viņam nepakļautos.
Zini, kādreiz es domāju, ka tieši ar šādiem vārdiem sāksies mana grāmata. Tādēļ tie skanēja tik pārliecināti. Jo tie ir izdomāti jau sen, sen. Apstrādāti un nopulēti, lai līdzinātos pilnībai. Pastāsti man, kuru dievieti tu redzi, kad pieej pie spoguļa? Sevi par dievieti jāuzskata jau no paša sākuma, tad beigas ir vieglākas. Tad viss vienmēr ir vieglāks – viņi kļūdījās. Tu izdarīji kā gribēji darīt. Tu esi dieviete. Tu es tālāk. Un arī šie vārdi ir no grāmatas – mazi, īsi, konkrēti teikumi. Lai būtu neapstrīdami.
Tev mājās ir rupjā sāls? Nopērc un turi mājās rupjo sāli. Nē, tā nav domāta vampīru atbaidīšanai, mazā. Tā domāta pēcskūpstiem. Kad tava mute pavērusies baudā kādam, kas nav tā vērts. Tad paņem un nolaizi pirksta galu un pielipini tam sāls gabaliņu. Vienu. Un tad uzliec sev uz mēles un ļauj izšķīst. Un tad vēl vienu. Un vēl.. Tā iespējams panākt, ka mutē parādās asiņu garša. Un tad vari izasiņot viņu laukā no sevis.
Tas nav naids. Nav manī naida. Tā ir vien sievietes krātā gudrība. Ņem labāko no manis, nevis mācies pati. Tā tev būs vieglāk. Aiztaupi sev dažas sāpes. Ļauj man tevi mācīt...