Es gribu izlaizīt tavas skumjas. Bez muļķīgiem atvainošanās vārdiem par piedauzīgu uzvedību. Un, lai tramvaju vadītāji nobrauc no sliedēm, reibdami mūsu. Es gribu apstādināt satiksmi sastrēguma stundā un ielas vidū nomesties ceļos un atzīties savā grēkā pret tevi. Ar tevi es gribu skriet magoņu laukā un nebaidīties no bitēm, kas mūsu kailuma kaunās. Vai nu tev būs gana? Ko vēl tu no manis pieprasīsi?
Iepazīsimies – es esmu daļiņa tevis. Tā, kura nedzīvo. Saki, tev patika mani solījumi? Gribi, es parādīšu kādu daļiņu miesas kailuma?
Nevajag? Kaunies? Nu labi, mēs taču tik tikko pieradām viens otra.
Beidz slēpties! Nē, nu paklausies, nevajag tā. Tagad man jājūtas vainīgai, jo tu samulsi mana tiešuma. Es taču to varu atļauties, ar svešiniekiem drīkst visu. Tu taču mani nepazīsti.
Nē, nu izbeidz melot, ka zini! Cik ilgi mēs spēlēsim šo teātri? Es taču teicu, ka esmu tā, kura nedzīvo. Manis nav. Saproti. Tādēļ es varu tā. Tik ļoti daudz. Tik ļoti skaļi un nepārdomāti.
Atlikt uz rītu? Nē, mīļais, nav jau ko atlikt. Rīt tu mani zināsi tieši vienu dienu un es jau būšu cita. Tu varēsi salīdzināt. Es gribu tieši šodien, tepat un tūlīt!
Jā, es varu arī piecirst kāju. Un tagad tikai pasaki vēl, ka brīnies, ka varu arī tā...
Nu, tu taču nemaz nezini, kas es par putnu...
Ā, es zinu!.. tas tādēļ, ka mani visu laiku nemanīji... tu iedomājies, ka manis nav. Bet man patīk spēlēt paslēpes un novērot tevi pa gabalu. Es gan tevi zinu lieliski. Izpētīts ir ik milimetrs uz tavas ādas. Tā saldi kā ledus gar to es varētu izkust.
Pastāstīt tev, ko mēs darīsim?
Kārumnieks, tu! Eh, vecais runci. Dosimies ogot! Tieši pusnaktī tā, kad ir tumsa.
Kādas ogas mēs lasīsim? Nav jau teikts, ka mēs dosimies mežā. Salasīsim pīlādžus ceļmalas kokos un radīsim garāmgājējiem krītošas saules. Iztēli, iztēli, draugs! Lēksim uz pūpēžiem un klusēsim mētrās.
Tā, tagad tu sāki smaidīt. Un tūlīt vēl teiksi, ka fantazēju par daudz. Bet atzīsties, esi to darījis?
Nu lūdzu! Tā arī domāju. Es taču tikai gribu tevi atbrīvot.
Jā, jā, kā tad, tagad tu sāksi liegties un sacīt, ka esi jau brīvs un tikai es te vēl kavēju tavas domas.
Tad lūdzu, nelasi tālāk, neklausies manī.
Nē?
Tu vēl te? Tu tomēr gribi tikt prom no tām skumjām?
Hmm, tā vēlu tu attapies, tūlīt būs pusnakts. Gluži kā Pelnrušķītei, man brīvības burvība zudīs.
Zini, tas princis bij infantils. Nevarēja panākt vienu bēgošu meiteni. Ceru vismaz, ka tev spēka un dūšas būs gana. Mēģināsi?
Nu labi, skaiti līdz trīs un vēl to pantiņu, ka esi brīvs. Es mukšu un atstāšu tevim vienu kurpīti.
Tu vēl par tām skumjām? Pagaidi, noķer vispirms, sāksim ar priekšspēli.

Tādās dienās kā šī, es ienīstu savu dzīvi. Arī es, arī es, kurai ir sava laimes maska, lai gan, tu jau sen zināji, ka tā ir tikai maska. Tikai, mīļais, tev nevajadzēja man to tik sāpīgi teikt. Es ticēju tai, ticēju sev un arī tev. Un tieši tādēļ es laikam tik ļoti neciešu šādas dienas, kad rīta tumsā vienatnē un aukstumā izveļos no savas gultas, aizlidinu savu rotaļu lāci, kas mani silda, tālākajā istabas kaktā un dodos uz virtuvi. To pašu rotaļu lāci, ko tu man uzdāvināji pirms došanās savā komandējumā ar domu, lai būtu, kas mani sasilda, kamēr tu esi prom. Un joprojām, pat pēc visiem šiem mēnešiem manu gultu ir sildījis vienīgi viņš. Un joprojām kā katru dienu es viņu aizlidinu ar domu, ka nu es tam darīšu galu un beidzot iemīlēšos un atradīšu kādu, kurš noskūpstīs manus plakstus pirms gulētiešanas un sasildīs naktī, kad mašīnas skan aiz loga un es kā parasti nevaru aizmigt. Bet tikpat absurdi es katru jaunu rītu ceru atmest smēķēšanu, bet, jau pēc pirmās rīta kafijas krūzes ap mani sarodas balti dūmi.
Un tagad seko tumsa un lietus. Kā visu šo rudeni, no sniega vēl nav ne vēsts, lai gan jau decembris spēlējas kalendāra lapās. Un es viena, kas iziet no mājas tumsā, kad līst.
Rīts , ko es ienīstu. Lietussargs, kas nespēj pretoties vējam. Viens solis no mājas kāpnēm un ap manu potīti iesmeļas ūdens. Pēc trijiem jau ir vienalga, kur seko mani soļi. Atceros, pagājušogad ap šo laiku es laimīga slidinājos pār ledu, pārcerot, vai šovakar mani gaidīs tavs telefona zvans. Tad mēs bijām tikko satikušies, es tikko sāku tevī iemīlēties un bija sniegs... tagad ir melna tumsa un manas kājas stieg dubļos ceļā uz autobusu. Un nav neviena, kurš klusu pateiktu, ka zina, ka tas, kas rit pār manu seju nav tikai lietus un slapja sniega sajaukums. Ak, ja tu zinātu, kā es šādos rītos ienīstu tos, kuri tiek pavadīti uz autobusa pieturu ar mīļu „es tevi gaidīšu” aizlaisti prom... man tā nav. Un man pat nav spēka cīnīties par savu vietu rindā, tādēļ vēroju, kā visi aizstājas man priekšā. Neko vairāk jau viņi man neatņems, tikai pāris centimetru telpas. Un autobuss, kurš apstājas tieši tā, lai pusmetru lielajā laukumā līdz tā durvīm atrastos milzīga ūdens peļķe. Bet manām kājām jau tas ir vienalga. Zābakus es joprojām spītīgi nevelku, jo tu teici, cik ļoti tev patīk šīs manas kurpītes. Gandrīz tikpat ļoti kā es pati un jau biju gatava kļūt greizsirdīga uz tām. Tagad tās ir pārdzīvojušas papēža nolaušanu un sabristas dubļiem un es nezinu vai tu tās maz atpazītu, tāpat kā mani pašu. Un autobuss, kas piebāzts salijušiem cilvēkiem, tomēr, tomēr viņiem izdevās man nozagt šo stundu miera un miega līdz pilsētai. Naktī es atkal nevarēju gulēt. Kad telefona ekrānā vientuļi izmisis mirgoja cipariņš divi, manas domas vēl drudžaini darbojās. Un es nezinu, vai priecāties, ka miegs bija bez sapņiem, kuros parādies tu, ja vien atlikušajās trīs nakts stundās tas mani apciemoja.
Un tad nu es izveļos no autobusa, lāga nezinot, kur iet, manas kājas atrod vienīgi ceļu uz ūdens piepildītām bedrēm. Un atkal es ietinos dūmu mākonī, lai paslēptos no garāmgājējiem, jo nu jau ir palicis gaišs. Un tad seko putekļi un diena, kas aiziet ieslodzītai starp neko neizsakošām sejām ar tādām pat laimes maskām, kāda reiz bija man. Varbūt viņiem tā nav maska, varbūt viņi patiešām ir laimīgi. Es arī tāda biju, tagad es uzdrošinos to teikt, ka tās pāris nedēļas ar tevi es patiešām biju laimīga. Bet laikam, jo skaudrāk man tagad jāsajūt, ka tevis te nav...
Bet nu jau ir pienācis vakars. Un atkal es dodos prom no kņadas ar paciņu cigarešu, pudeli vīna un aukstiem pīrādziņiem. Šai lietā gan es tev nepiekritu, auksti pīrādziņi man vienmēr garšoja labāk nekā silti, bet tu tos nevarēji ciest. Es teicu, ka, ēdot tos aukstus, es varu daudz labāk izbaudīt viņu garšu. Un iedomāties to, kādi viņi bija. Bet tev labāk patika esošais mirklis. Un tā ir arī tagad – es sēžu viena savā darbnīcā, kamēr tu droši vien esi izlaidies dīvānā un kāda kaķe tev pieglaudusies pie sāna un čukst ausīs saldus vārdus un spēlējas ar taviem pirkstiem. Tā tu esi skrējis vienmēr. Vienmēr pie tās, kuras šķēlums ir dziļāks un mašīna dārgāka... es pat nevaru iedomāties, kas tevi saistīja pie manis. Man taču nebija nekā. Dzīves apdullusi sapņotāja, kura cerēja reiz atrast savu mūzu un atvērt savu izstādi. Un iemīlēties. Tā dziļi un kaislīgi. Un tā līdz mielēm sajust, ka kāds tevi mīl. Vai vismaz sakās to darām. Un tā nu es satiku tevi. Bet šī laime man bija tikai tās piecas īsās nedēļas.
Un tagad es sēžu un cenšos ko uzgleznot, bet vīns jau pārāk dziļi ir manī un ēnas ir pārāk lielas un man atkal ir bail no vientulības. Un šādus vakarus es ienīstu vēl vairāk. Tad vienīgais, kas mani tur pie dzīves ir doma, ka es izveidošu savu izstādi un aizsūtīšu tev bezpersonisku ielūgumu zelta rāmī uz atklāšanu, ar piebildi, ka ierašanās tikai tiem, kuri mīl, jo šīs ir mīlestības gleznas. Un tad es pati būšu žilbinošā vakarkleitā un smaidīšu pārgalvīgāk nekā parasti un atmetīšu galvu un ļaušu, lai dimanti mirdz manās ausīs un ietērpj kaklu, un tad es būšu viss, bet tu tikai pelēks tēls no manas pagātnes, kuram es vēlos padižoties ar saviem sasniegumiem. Un es reibšu no šampanieša un pielūdzēju vārdiem un smaidīšu, smaidīšu kā negudra, tai naktī mana maska būs pieaugusi tik perfekti, ka pat tu nemanīsi to plaisu, kur sākas mana patiesā seja. Un tad es atradīšu bravurīgāko kritiķi no visiem, aizvedīšu pie sevīm uz mājām un nodošos neaizmirstamam seksam, lai nedomātu par tevi. Varbūt es būšu mazlietiņ lēta, bet tas jau ir tas, kas manim allaž ir trūcis, ko tu manim allaž esi pārmetis, ka es neuzdrošinos dzīvot un riskēt. Pēc šādām pārdomām man allaž gribas uzvilkt ko piedauzīgu un atdoties pirmajam, ko sastopu, bet es zinu, ka manī nu runā vīns un pieviltas sievietes jūtas. Un tādēļ es ietinos savā bezformas džemperī un triecu otu uz audekla un atdodu sevi krāsām un līnijām. Par to man tevi jāmīl vēl stiprāk. Ar katru vakaru, kad vienatnē sēžu, es kļūstu tuvāk savam sapnim par gleznām. Un līdz ar to soli tuvāk tam brīdim, kad satikšu tevi. Bet tagad man ir vīns un cigaretes un ota. Un beztevība. Nez cik spaiņus ūdens mans ķermenis zaudējis, skumstot par tevi? Cik litru asaru izraudāts, pudeļu vīna izdzerts un cigarešu izsāpēts? ... Bet kā vienmēr, visas lietas, kas bojā manu dzīvi, es mīlu. Vai tās lietas, ko mīlu, bojā manu dzīvi...
Reiz man kāds vaicāja, ko es izvēlos labāk – gleznot vai būt laimīgai, un es teicu, ka gleznot. Un tajā mirklī es tā arī gribēju. Ja tu zinātu, cik rūgti tagad es smejos par šiem vārdiem, ai, mīļais, kā smejos... Līdz asarām rūgti. Es atdotu visu, būtu ar mieru ne reizi, ne reizi vairs nepaņemt otu starp pirkstiem, lai tu atkal būtu šeit. Jo to, kas ir laime. mēs saprotam tikai, kad tās vairs nava. Un man taču būtu jābūt laimīgai, jo līdz nakts vidum sēžu un gleznoju un tieši to taču es gribēju. Un tieši to tu nesaprati. Bet tu jau neklausījies tajā, ko teicu. Tajā, ka tā ir mana lūgšana. Es taču nevarēju tā vienkārši pateikt: „Es tevi mīlu.” Savu mīlestību tev es uzgleznoju. Izgleznoju līdz katram pieskārienam starp lūpām. Un tagad es izgleznoju katru savu asaru, bet laikam jau arī to tu nesapratīsi. Un es gaidu to mirkli, kad es tādu sastingušu smaidu sejā varēšu tavā priekšā pateikt paldies . paldies par to, ka neko nedarīji un ironija būs mana labākā draudzene.
Un atkal es paceļu fotogrāfiju no grīdas. To melnbalto, toreiz pie jūras, no vakara, kas bija mans laimīgākais. Tajā vakarā tu mani pirmo reizi noskūpstīji un teici, ka tas jāiemūžina bildē. Un nu, katru vakaru, skaitot pulksteņa tikšķus es veros, kā sabiezē ēnas ap taviem vaigiem un liekas, ka mūsu tēli saplūst un apskaujas vēl ciešāk.
Ai, ai, kā es ienīdu šo tumšo un auksto rītu, mīļais, un ai, ai, cik skaudri es sajūtu netevību šai vakarā . Netevību un beztevību un tevasaras, bezlaime, teviedvesma, tevesība. Un mana embrija poza vēsos palagos un pieglausta galva pie lāča, kuru tu man uzdāvināji pirms došanās savā komandējumā ar domu, lai būtu kāds, kas mani sasilda, kamēr tu esi prom. Un skūpstu tevi, mans mīļais, lai kur un ar ko tu nebūtu, man tikai nepieciešams sajust to sajūtu, kad noskūpstu tevi. Ar labunakti, mans mīļais, rīt es beigšu smēķēt...