Nesaki ne jā, ne nē; ne balts, ne melns; ne draugs, ne ...
„Nothing lasts forever...” (Guns n’Roses)

Kafija. Divreiz lielāka deva, nekā norādīts uz iepakojuma. Bet vai tad kāds mums var pateikt, kā jādzīvo.... smaržu veikalā kafiju pasmaržo, ja vēlas attīrīt nāsis no raibajiem aromātiem un atkal varētu turpināt uztvert šo smaržu pasauli. Es leju sevī šo dzērienu, jo vēlos attīrīt sevi no iekšpuses? Iztīrīt domas? Tikai tādā gadījumā, ja mana zemapziņa spēlējas ar šīm asociācijām. Bet man vēl ir kaudze ar cukuru un piens. Garšas kokteilis. Bet tieši šī kafija šobrīd ir kā es. Neķemmētiem matiem, lai gan, satiekot kādu būtu jau jāsaka „labdien”, nedaudz aizpampusi un laiska. Iekšā rūgtā un piena šokolāde. Tieši tā varētu nodefinēt manas sajūtas – kafija un šie divi šokolādes veidi. Jo, redziet, es esmu neziņā. Tas grauž, bet ir arī tā saldā sajūta, kā izstaipoties no rīta, kad tikko esi pamodies. Ja tā godīgi, šo sajūtu man gribas atstāt. Turpināt. Jo, redziet, man ir bail. No tā brīžam kad jūtās būs jāieved skaidrība. Kad tā vairs nevarēs turpināt. Man patīk šis brīdis. Es varētu tā palikt. Bet tās bailes, ka ar savu rīcību esmu visu sabojājusi un sabojāšu. Beigsies realizācijas termiņš maniem produktiem. Draudzībai un mīlestībai. Mūžvecā problēma par puisi un meiteni un draudzību. Draugs... cik sasodīti dažādi to var uztvert. Mums tas visu laiku bija apzīmējums, ko piešķīrām viens otram, personai, kurai uzticamies. Veselu gadu. Bet tagad, kad kādam pasaku: „Viņš ir mans draugs,” tas otrs nodomā, ka puisis. Un es pati piefiksēju, ka otrs tā varētu nodomāt. Un nodomāju, kā būtu, ja tā būtu patiesība. Un tagad es nezinu, kā viņu vēlos. Kā 55 dienas var visu sarežģīt. Precīzi zinu visus datumus. (Šodien ir 29. augusts, tad bija 4. jūlijs.) Būtu jāieved skaidrība. Tā spēlēties nedrīkst. Bet, kurš kuru pieradināja?...

4. jūlijs. Strādāju Vecrīgā par saldējuma pārdevēju. Pelnīju kabatas naudu. Nopelnīt varēja pat tīri labi, tikai tā nauda kaut kā ātri aizgāja visādās pasēdēšanās... Bet ne jau nauda bija mans mērķis. Es gribēju izrauties no ikdienas pelēcības un gūt kādu jaunu pieredzi, darīt ko citu, ne to, ko esmu paradusi vienmēr. Tā nu vēroju cilvēkus, biju svaigā gaisā (cik nu svaigs tas var būt Rīgas centrā), praktizēju valodas (pat krievu valodā, kuru nekad neesmu mācījusies, nedaudz biju spiesta sākt runāt) un sapazinos ar daudziem jauniem cilvēkiem.
Bet nu labi, par to, kas notika manā galvā. To datumu atceros, jo tieši tad bija gads un viena diena no pagājušajiem Jauniešu Dziesmu un Deju svētkiem. Tur arī abi divi iepazināmies. Dziedājām vienā korī, bet tieši noslēguma koncerta dienā sapazināmies, pavadījām brīnišķīgu dienu Zooloģiskajā dārzā ik pa laikam uzdziedot „Draugs paies skolas gadi...” tā dziesma kļuvusi par sava veida himnu. Nu, lūk, biju viņam aizsūtījusi sms, kurā apsveicu tieši ar šo pazīšanas gadadienu.
Tad biju kopā ar savu puisi. Tas bija raibs vakars. Viņš ieradās pie manis ciemā, arī mans tā brīža puisis bija atnācis kā jau katru vakaru un vēl mana draudzenīte un vēl mans labs draugs. Kompānija bija raiba, kā cilvēki viņi visi bija pavisam dažādi. Bez manis viņus visus savā starpā nesaistītu nekas. Tā vienmēr ir problēma ar maniem draugiem – viņi visi ir pārāk dažādi. Un esot kopā ar katru atsevišķi arī es pati mainos. Bet visos šajos brīžos esmu patiesa. Varbūt man vienkārši ir vairākas sejas. Viņi visi par mani zina visu, tikai atšķiras tas, kādas emocijas ir piejauktas manam stāstam, ko stāstu katram no viņiem atsevišķi. Bet tajā pat laikā izstāstot pilnībā.
Nebiju Aigaru, tā sauc šo manu draugu, redzējusi tik sen un gaidīju šo tikšanos. Prieks manā sejā, kad viņu sastapu, bija milzīgs, sāku starot, patiešām noilgojusies. Bet kaunējos viņa priekšā par savu puisi. Klusa apmaiņa ar skatieniem. Par to, ka tas cilvēks nav galīgi piemērots man. Bet to biju sapratusi arī pati. Viņš bija kā apstiprinājums. Tas ir kā iepērkoties, kad otra padoms palīdz vieglāk izvēlēties. Visi kopīgi apmeklējām MC’Donaldu, tad vienkārši piekritu Aigaram, ka aizsūtam visus prom un braucam pie viņa uz mājām parunāties. Protams, man puisis bija nesapratnē, kādēļ tā, tikai noteica, ka man uzticas un laida braukt.
Aizbraucām pie viņa uz mājām, uzklausīju viņa stāstus par viņa draudzenēm, par to, kas atgadījies viņa dzīvē, tad stāstīju par sevi. Par to, kas noticis manās attiecībās. Jo viņš nebija domājis, ka būšu kopā ar tādu cilvēku. Padoms pēc iespējas ātrāk izšķirties, savādāk es sabrukšot kā cilvēks. Tas man vienmēr ir paticis mūsu attiecībās. Uzklausīt un tapt uzklausītai. Es gan parasti izvairījusies no padomu došanas, bet viņš ar tiem neskopojās, tikai sacīja arī to, ka tā ir mana dzīve un tikai mana izvēle.
Bet nu tajā vakarā kaut kas aizgāja neceļos. Pēc tam vakarā sarakstījāmies skaipā:

[04.07.2006 23:06:27] Aigars says: es atziishos, ka shodien ljoti gribeeju tevi samiiljot.. :/ bet ne kaa draugu...

Tajā mirklī kaut kā neticēju tam, ko lasu. Tā doma man vienkārši neaizgāja līdz smadzenēm. Runājām nezināju, ko sacīt. Priecājos, ka māmiņa mani dzina prom no datora un lika iet gulēt. Bet viņš domāja, ka es aizbēgu.

5. jūlijs. Tajā dienā izšķīros ar puisi. Uzrakstīju vēstuli, ko iedevu viņam, bet viņš jau zināja, ka viņu pametu. Pavaicāja, kas vai tagad došos pie Aigara. Teicu, ka nē. Viņš – ka man ticot.

Pēc darba atkal Aigars bija ieradies pie manis. Vienkārši teica, ka vēlas būt man blakus un atbalstīt grūtā situācijā. Bet emociju par šķiršanos man nebija, jo nejutos neko zaudējusi. Bet atkal varēju kā iepriekš teikt, ka esmu jauna, brīva un laimīga. Vairs nebija attiecību uzlikto pienākumu. Un es ticēju šādai laimei.
Manā somā atradās mana dienasgrāmata. Kamēr runājām ar viņu, izvilku to ārā, parādīju. Gribēju, lai viņš vēlas to izlasīt, gribēju, lai viņš to izlasa, lai zinātu to visu, ko es iepriekš biju pret viņu jutusi. Jā, vienā brīdī mūsu draudzības laikā viņš man iepatikās, bet šīs jūtas apslāpēju. Tagad gribēju, lai viņš par tām zina. Protams, ka viņš prasīja, lai iedodu izlasīt. Protams, ka es no sākuma izlikos, ka to nevēlos, bet pēc tam piekritu un iedevu to līdzi uz mājām. Es būtu varējusi to vienkārši iedot viņam rokās, sakot, lai izlasa, bet cilvēks taču nedod otram savu dienasgrāmatu tā pat vien lasīt. Galu galā, tur ir domas un sajūtas, kas citiem nav jānojauš. Bet tajā mirklī man bija ļoti svarīgi, lai viņš no visu zinātu.
Tajā vakarā no viņa saņēmu failu, nosauktu par izgriezumiem no manas dienasgrāmatas. Un sarunu, kurā viņš vēlas noskaidrot manas jūtas šajā brīdi. Nezināju, ko atbildēt. Sacīju, ka slidinos pa plānu ledu un baidos ielūst. Dusmas uz viņu, par kurām viņš tā arī neuzzināja. Es sevi visu laiku biju turējusi rokās, lai viņā neiemīlētos, lai noturētu viņu par draugu, bet te kādā dienā viņš paziņo, ka jūt ko citu.
Bet tā sajūta bija dīvaina. Viņš man bija tikai draugs, bet nevarēju to vienkārši pateikt, jo negribēju viņu sāpināt. Lai gan pati apzinājos, ka ar šo savu izvairīšanos atbildēt par savām jūtām viņu nomoku vēl vairāk. Viņš mani sauc par gļēvuli, jo negribu domāt par to, negribu meklēt sevī atbildi uz jautājumu, ko jūtu, bet es to zinu... Mūsu saruna tā arī izbeidzās...

Naktī, jau 6. jūlijs
Nedrīkstu tā viņu noslogot ar savu neziņu.
Īsziņas.
”Draugs”.
„Jā, es neguļu”
„Tā ir mana atbilde tev. Tu man esi draugs.”
„Un tu man esi draugs! Neļausim mirkļa vājumiem mūs ietekmēt – es parasti ļaujos mirklim, bet šī sekas ir pārāk lielas...” [un šī sms vēl joprojām stāv saglabāta mana telefona atmiņā]
Aizmiegu saldā miegā ar apziņu, ka visam taču būtu jābūt kārtībā. Cerēju, ka viņš rīkosies tāpat kā es toreiz, kad sāku just ko citu un turēsies pie tā, ko man rakstīja.

Pēc tam viss tā arī bija. Viņš atdeva man manu dienasgrāmatu. Par to vairs nerunājām. Bet arī tā netikāmies, abi strādājām. Kad tikāmies, tad vienkārši draudzīgi papļāpājām. Kad viņš kaut ko ieminējās, tēloju, ka nesapratu, vai izvairījos no runas par to. Bet tas viss bija. Atkal viena sms, kas stāv manā telefonā – 24. jūlijs. ”Man atkal radās tā neprātīgā doma tevi apskaut...” Tajā dienā staigājām, viņš nekādi negribēja ļaut braukt mājās, bet man bija jādodas svinēt radinieces vārda diena. Būtu palikusi, bet zināju, ka man labāk doties projām, lai izvairītos no tā visa. Joprojām man viņš bija tikai draugs. Un nezināju, ko darīt.

Bet tad arī es „sāku iet sviestā”. Pieļāvu domu kā tādu. Nezinu kurā brīdī. Tagad lasu savu dienasgrāmatu. 10. augustā tapis ieraksts „Gliemežnīca ir jāsalauž, lai piekļūtu pērlei. Tai jāiet bojā.” Par to, ka kaut kas jāzaudē, lai kaut ko iegūtu. Asociācijas ar to, ka viņam rakstīju, ka negribu viņu pazaudēt kā draugu. Bet vienkārši zināju, ka tā nedrīkst, ne nedrīkstu savas emocijas izlaist no rāmjiem. Kaut kā mūsu sarunās pavīdēja doma, ka viņš vēlas ar mani pa nakti palikt teltī kaut kur. Sacīju, ka mani nelaiž, ka nav kad, ar ģimeni bija paredzēts doties atvaļinājumā. Bet vienkārši, es atrados uz robežas. Tad viņš manī gribēja atraisīties savādāk. Zināju, ka tad es varētu iekrist. Bet to joprojām nevēlējos.

Pārdomas pašai ar sevi.
„man pietrūkst sarunu, ja to nav bijis, ja sen viņš nav redzēts, es ilgojos ieraudzīt, bet tāpat arī var skumt pēc vienkārša drauga. es nezinu.”
„tiešām pēc vienkārša drauga tāpat var skumt?”
„kā draugs viņš ir īpašs.”
„kur ir robeža?”
„tieši to es tad gribēju noskaidrot.
bet to nevar pateikt.”
„robežas varbūt nemaz nav?..”
Aplūkoju telefonā saglabāto īsziņa, kurā Aigars raksta, ka esmu viņa draugs, ka, lai gan parasti ļaujoties mirklim, bet šī cena esot pārāk augsta
„kāpēc saglabā?”
„lai paliktu, kā pierādījums... drošībai...”
„tiešām domā, ka viens sms pasargās?”
„nē, bet ikviens zina, cik viegli piemānīt smadzenes”
Tā sms man bija vajadzīga. Lai nebaidītos no viņa.

19. un 20. augusts. Ar ģimeni aizbraucām atpūsties pie ezera un palikām pa nakti teltī. Sēdēju ezera krastā, vēroju saulrietu un skatījos, kā ceļas migla. (Pilnīgā vientulībā). Tā vienkārši skaisti un patiesi, romantiski un skumji un pilni ar ilgām... Tajā vakarā domāju par viņu. Naktī gulēju vienkārši brīnišķīgi. Bet, kad mani trijos naktī pamodināja viņa sms, kas ar telefona vibrozvanu vienkārši sašūpoja matraci, uz kura guļu, jutos kā no miega iztramdīts kaķēns... Vairs neatceros, par ko tad sarakstījāmies, bet zinu, ka tā sajūta bija tik salda, ka vēl pusmiegā pēc tam sūtīju, ka nepazīstu citu tādu cilvēku kā viņš un ka nevēlos pazaudēt. Bet tad arī manī notika kaut kas. Mājupceļā pēdējā dziesma, ko dzirdēju iesēdās atmiņā. Tie vārdi: “i'll hate myself tomorrow, but for tonight i'm gona love you back..." Nu jā, beigu sākums manai draudzīgajai attieksmei pret viņu. Zināju, ka vienkārši ļaušos savām emocijām, ko visu laiku biju turējusi un nelaidusi vaļā. Zināju, ka tad, ja viņš vēl ko jūt, es vienkārši tam ļaušos.

22. augusts. Devos uz Rīgu. Lieliskā garastāvoklī, pārliecināta, ka arī viņš būs priecīgs par manām emocijām. Satikos ar viņu pilsētā. Uzēdām picu, tad pasēdējām parkā, un tad devāmies pie viņa. Iznāca braukt pārpildītā trolejbusā. Stāvējām viens otram pretī. Pirmo reizi mani samulsināja viņa klātbūtne. Vienkārši iedomājos, kā tas būtu, ja tajā mirklī mēs atrastos vēl tuvāk. Un uz mirkli kaut kas novirmoja vēderā. Negribas atzīties sev, bet tajā mirklī iedomājos, kā skūpstās viņš. Un gribējās to sajust.
Pie viņa mājās pļāpājām, skatījāmies filmu. Tā vienkārši un draudzīgi. Un tad mans autobuss uz mājām. Dīvaina sajūta, brīdī kad iesēžos autobusā, jo neesmu pateikusi neko no tā visa, ko iepriekš gribēju viņam sacīt. Bet par savām emocijām kaut kā nemāku runāt. Neviens nav mani iemācījis, nē, patiesībā neviens mani nav spiedis teikt to, ko domāju un jūtu par viņu pašu. Es vienmēr esmu no tā izvairījusies, tādēļ brīdī, kad man tas ir jādara, tas sanāk tik sasodīti grūti. Bet citiem pastāstīt gan nav nekādu problēmu. Absurdi. Pašu svarīgāko svarīgākajiem cilvēkiem vienmēr ir grūti pateikt. Šķiet, tādēļ, lai neteiktu ko lieku, lai mēs saprastu, cik šie vārdi ir svarīgi un nozīmīgi. Autobusā cenšos šķetināt sevi. Mana sms, kurā aizsūtu, ka šodien biju samulsusi braucot šai trolejbusā. Rakstu kaut kā ne tā, kā es pati. Svešādi un izvairīgi. Viņa atbilde, par to, ka mani mulsinājis viņa tuvums un to viņš tad esot sapratis. Domāju vai tas ir labi, vai slikti. „Te viss nav labi” viņa atbilde. Man nav ko teikt. Aizsūtu tukšu atbildes īsziņu. Tajā mirklī sajūta, kā kāds sabradājis manu smilšu pili, kuru rūpīgi un gādīgi esmu cēlusi.

Jocīgi. Tagad domāju, ka par sevi viens ar otru esam runājuši gandrīz tikai tīmeklī vai caur telefona ziņām. Bet ne aci pret aci.

Nakts uz 23. augustu. No vieniem līdz diviem esmu snaudā. Pamostos un vairs nespēju gulēt galvā pārāk daudz domu. Īstenībā, gulēt jau devos ar domu, ka jāpamostas naktī, lai viņam rakstītu. 3:20 vēl joprojām neesmu aizmigusi un sūtu viņam sms, kurā atvainojos par to, ka naktī, bet nespēju gulēt, jo ar mani kaut kas nav kārtībā. Vienmēr kaut kā licies, ka nakts vārdiem piešķir vairāk patiesības un emociju. Arī viņš vēl neguļ. Vēlas, lai stāstu, jo nesaprot, kas ar mani notiek. „Šobrīd vienkārši pieķeros tev...” Pateikts. Skaidrs, ka vairs nespēšu gulēt.
„Ir tāda skaista „Tumsas” dziesma un vārdi: „Tu neesi tāda, kurai pieķerties”. Šoreiz kuram... Tu zini, cik es šobrīd esmu nestabils un viegli uzliesmojošs... Neesmu es to vērts – sargi savu pieķeršanos, jo tu zini, cik sviestains šobrīd esmu. Kā jūties tu? Un kāpēc tieši es?”
Viņa sms stāv pierakstītas. Savas vairs neatceros. Bet neko jau arī vairāk nepateicu. Viņš devās gulēt. Es paliku nomodā un klausījos Billie Myers - Kiss The Rain. Un centos noturēties, lai neietu ēst marinētus gurķīšus no ledusskapja. Šķiet, pussešos man izdevās nedaudz iemigt, bet septiņos no rīta man bija jāceļas. Nakts gandrīz bez miega. Bet skats pa logu bija skaists - migla visapkārt visu nakti. Visāda...

No rīta kā parasti lasīju savu horoskopu: „Augusta pēdējā dekādē jums būs jāpieņem ļoti nopietni lēmumi. Iespējamas krasas pārmaiņas personīgajās attiecībās.” Dīvaina sajūta. Tieši uz to jau es arī cerēju. Uz pārmaiņām...

Aizbraucu uz nometni. Priecīga par to, ka nebūs jādomā ne par ko citu. Ar mērķi aizbēgt no visas pasaules. Bet mums bija norunāts, ka viņš atbrauks pie manis ciemos.

24. augusts. Priecājos, ka nometnes cilvēki mani nav pazinuši pirms tam. Esmu sapazinusies ar divām meitenēm, kurām tad arī visu stāstu. Svešiniekiem jau viegli uzticēties. Uzvedos kā tāda maza meitenīte. Nekad tā neesmu uzvedusies. Ja te būtu bijušas manas ilggadējās draudzenes, savu sajūsmu tā izrādīt nevarētu. Tomēr ir kaut kāda maska pat labu draugu priekšā, cilvēkam jau nepatīk izrādīt savas emocijas. Bet no viņām es nekaunos, man nav jāatbild ne par ko, tādēļ kā jau ieradusi tās nedēļas laikā, vienkārši ļaujos emociju plūsmai. Staroju kā saule un nezinu, kur likties aiz domas, ka rītā viņš atbrauks ciemos. Laikam tā parasti notiek meiteņu nometnēs.

25. augusts. Mostos ar smaidu. Aizlaižamies jau no paša rīta no nometnes vietas, uz kādu garšīgu konditoreju. Arī dabā ir pamodies prieks, jo beidzot spīd saule. Ābolmaize ar kanēli un cukura drupačām. Vēl ir laiks, kamēr pienāks viņa vilciens. Mežs un mellenes. Un dziesmas par meža meitu. Vēl laiks aizskriet līdz jūrmalai. Mmmm, tur ir lidojuma sajūta. Ar draudzeni guļam smiltīs, dejojam un dziedam. Zīmējam saules un ļaujam, lai vējš tās aizpūš.
Stacijā nevaru nomierināties gaidot pienākam vilcienu. Sliedes sāk rībēt. Jā, ir. Nāk. Tās nedēļas uzticības persona neļauj man doties viņam tūlīt pretī, liek gaidīt, kad viņš ieradīsies pats... Nesaprotu, kādēļ samākslot mūsu attiecībās, nekad neesmu izmantojusi sieviešu trikus vīriešu pavedināšanai. Apskāviens un došanās uz nometnes vietu. Garš gājiens caur mežu. Bet fizisks darbs attīrot domas. Paulu Koelju tā sacīja „Alķīmiķī”, ja nemaldos. Nonācām galā. Izrādu visas vietas. Pat patīkama sajūta, ka varu nošokēt ar dzīvošanas apstākļiem. Tad man seko nodarbības. Bet es kaut kā neesmu spējīga atraisīties, negulētajā naktī pateiktie vārdi ir gaisā. Liek domāt.
Viņš brauca ar domu, palikt pie manis pa nakti, bet vēlējās aizbraukt jau vakarā. Pārāk nepieņemami pie manis esot. Es būtu vienkārši aizlaidusi. Bet nē, manas draudzenes pierunāja viņu palikt. Cīnīšoties tad manā vietā.
Vakarā pastaigājamies ar manām draudzenēm gar jūras malu. Viņas tikai cenšas atstāt mūs divatā un pa ceļam izsaka dažas piezīmes. Bet mēs sēžam un runājam, kamēr mākoņi ir rozā un uzlec zvaigznes. Un man ir labi tā.
Mājupceļš. Nakts un dziesmas. Mājvietā ugunskurs. Un Dziesmu un Deju svētku dziesmas, ko zina arī citi cilvēki. Nakts. Viņš dodas atpūsties, jo esot noguris. Es gribu parunāt. Sākam par to, ka neiznāk gulēt. Ka naktī pirms nometnes nespēju gulēt pavisam . „Tajā naktī, kad rakstīji? Bet nu nopietns temats jau bija.” Ko es esmu izdomājusi? Saku, ka nezinu, nē meloju, jo es to zinu. Runājam par to, kāda tam cena.
Tiekam iztraucēti. Iznāk vēl noiet pie pārējiem uz mirkli naktī. Bet šoreiz no sarunas aizbēgt nevēlos. Citas reizes gan. Pēc tam atkal, kad notikusi atgriešanās, vēlos turpināt sarunu.
„Pirms mēneša sviesti bija uznākuši man un tu biji tā gudrā. Tagad tādam būtu jābūt man?”
„Man sviesti uznāca tevis dēļ. Palaidu vaļā tos grožus, kas bija.” Vai to vajag? Es nezinu, ko darīt. Guļam uz zemes, katrs savā guļammaisā viens otram blakus un runājam. Apkārt ir citi, kas guļ, lejā vēl cilvēki, kuri nāks gulēt. Bet es nemāku runāt: „Es nezinu, kas ar mani notiek, ko domāju...”
„Tu to zini.” Neatbildu neko. Tikai lūkojos acīs un to pašu dara arī viņš. Atbrīvo mani, izbeidz! Klusums. Viņa mazais pirkstiņš savijas ar manējo. Un citi nāk gulēt. Troksnis, sarunas. Rokas atraujas. Pēc tam, kad atkal norunājam visi iet gulēt, rokas sadodas. Piere pie pieres. Visu nakti. Deguni kopā. Mīļi. Nakts vidū pamosties, lai gan neesi aizmidzis un dzirdēt kā otrs blakus elpo. Un no rīta. Tik saldi, ka negribas celties. Bet pulkstenis jau daudz. Bet kad pamostas visi, tuvības vairs nav. Viņš vēl guļ, mēs brokastojam. Pavadu līdz vilcienam. Liekas, neviens tā īsti nezina, kā uzvesties, vismaz es ne. Naktī zvans, bet brīdī, kad runājam par tikšanos nomirst telefona kredīts. Un tad nekā.

Jau 27. augusts. Vakarā sidrs un konfektes un tukšums. Varbūt nedaudz par daudz. Un mūzika. Visu nedēļu biju dzīvojusi bez tās, tagad man to vajadzēja. Naktī sūtīju viņam ziņu, labi zinot, ka viņš nevarēs atbildēt par ideju, ka viņš varētu ierasties vēl uz pēdējo pasākuma vakaru. Ar apziņu, ka man nav tiesības to prasīt un labi zinot, ka viņš to nedarīs.

28. augusts. Es jūtos briesmīgi, sajūta, ka mani nogalinās. Māksliniekam nepieciešamas sāpes, lai radītu. Paņemu papīru un top zīmējumi. Ogle un sangīna. Melnais un sarkanais. Šie visi notikumi manī atraisījuši jaunas spējas, kā no zila gaisa spēju zīmēt ekspresionisma stilā. Bet tas ir tas, ko es vēlos – izteikt savas emocijas un jūtas, lai kāds tās spētu uztvert, lai varētu tajās dalīties.
Nespēju izturēt. Neviens nevēlas mani kaut uz mirkli atstāt vientulībā, lai varu sakārtot domas. Aizbēgu. Man vajag vismaz piezvanīt, izkratīt sirdi. Un dzirdēt balsi. Un parunāt ar kādu, kurš mani var saprast. Kurš mani uzklausa. Kādu, ar kuru saruna būtu īsta nevis tukša un mākslīga kā ar pārējiem man apkārt esošiem cilvēkiem. Bet tas palīdzēja. Vēl trīs dažādi šokolādes veidi un sev uzdāvināta roze, un jūra un esmu nomierinājusies.
Vakarā klīstu pa kafejnīcām. Sēžu, bet nespēju rast mieru. It kā ilgojos pēc cilvēkiem, bet tajā pat laikā gribu būt distancēta no viņiem visiem. Tādēļ, kā pamanu kādu pazīstamu seju, vai man kāds sāk pievērst uzmanību, dodos uz citu vietu. Varbūt tā bija kā tāda sava veida kolekcionēšana. Cik cilvēkus es pavedināšu tai vakarā...

55 dienas no 4. jūlija. Nē, tagad jau 56. Pulkstenis jau tuvojas diviem no rīta. Pēc piecām ar pusi stundām zvanīs modinātājs. Bet kaut kā esmu pieradusi dzīvot naktīs un savas emocijas noskaidrot tieši tajās. Naktī viss liekas patiesāk. Varbūt tādēļ, ka ir tumsa, kas nosedz seju. „Ja vēlies raudāt, izej laukā, kad ir nakts, lai neredz to neviens ir tumša, tumša nakts...” kā dziedāja vecais Liepiņš. Dators klusi dūc un kāda muša uzmācas manam elkonim. Gribu, lai viss šis būtu smaržas un es atrastos smaržu veikalā. Un tad paostīt kafiju. Bet kafijas dzeršana nepalīdz. Domām ne. Negribu to sajūtu, ka arī es tagad esmu uzvēlusies viņam uz kakla ar savām jūtām. Zinu, cik slikti jutos pati tai sākumā. Gribu dzirdēt visus viņa stāstus tāpat, kā līdz šim. Vienalga, kādā statusā.
Uzšķīru Glena van Ekerna sacītos vārdus: „Ir patīkami, ja ir draugi, kuri mūs uzjautrina. Es augsti vērtēju draugus, kuri dod patiesus padomus. Vērtīgi ir draugi, kuri vēlas saprast, kas man ir svarīgs. Es dziļi cienu tos draugus, kuri patiesi priecājas par maniem panākumiem un uzmundrina mani neveiksmēs. Es nevēlos piemirst tos draugus, kuri uztur manī bērnišķīgu prieku. Bet tas draugs, kurš izaicina mani kļūt par visu to, ko Dievs iecerējis, nav aizstājams. Katram ir vajadzīgs tāds draugs.” Es negribu pateikt par daudz. Šobrīd ir tas mirklis. Jārunā, jo klusums un neziņa nogalina visu. Arī spārni var palikt veci, ja tie tiek turēti skapī... un es gribu vai nu uzlidot, vai krist...

Aci pret aci mēs nerunājām. Viņam bija bail sabojā vēl kaut ko mūsu attiecībās. Viņš lika runāt man. Jutos kā apmeklējot psihoterapeitu. To gan es nekad neesmu darījusi, bet liekas, sajūtai jābūt tādai – tu esi spiests līst sevī un izvarot savas domas un emocijas, izteikt visu vārdos. Bet es jau esmu pieradusi, ka viņš tā dara. Un esmu iemācījusies izlavierēt. Šajā gadījumā es gribēju zināt viņa domas, vai man ļauties iemīlēties, vai šo iespēju norakt.

„šobrīd es būšu tas, kas mēģinās nosargāt draudziibu.. katrā ziņā, kas neko vairaak neuzsāks..”
„paldies. tam tā arī ir jaapaliek. vienkārši to visu pazaudēt nedrīkst.”
„tu gaidīji no manis šo teikumu..”

Jā, varbūt es to gaidīju. Kaut ko, kas man pateiktu, kā rīkoties. Par neizlēmību to nevarētu nosaukt. Bet viņš varētu man būt gan puisis, gan draugs, kā pats to vēlētos... Bet varbūt es jau sen, sen esmu viņam pārāk pieķērusies... un to visu laiku smacējusi, tikai tagad tas viss nāk ārā... tagad, kad gribas piespiesties, lai samīļo, bet man ir viens lielisks draugs....
Un tas nekas, ka es raudu. Bet man tas ir vajadzīgs. Vairs nevaru dzīvot bez tās vietas viņam blakus.
Un zinu, ka agrāk vai vēlāk kādā dienā, kad abi tiksimies, es sapratīšu, ka viss ir cauri, ka atkal es esmu uz sliedēm. Ka tikai pieradums iepriekšējā vakarā būs licis šo tikšanos gaidīt kā kaut ko īpašu. Bet līdz tam man ir jādzīvo. Un jāsalst vientuļās pusnakts stundās.