| nu tad tā. |
[Nov. 20th, 2008|09:15 pm] |
Nav īsti tā,ka nav ko teikt.Teikt ir daudz ko.
Bet dažkārt liekas,ka tas viss tik ļoti riņķo pa galvu,ka nevar īsti saprast ,kuru no domām izteikt pirmo.
Prātā nāk viena Vācijas pilsētiņa Mārburga,ja atmiņa neviļ.
Gotiska pilsētiņa,kalnā celta,tas ir,augšup pa kalnu,jo augstāk kāp,jo senāk laikā sajūties.
Liekas,ka apkārt virmo senas tavernas un alus biķeri ar jautriem krodziniekiem un iedzērušiem ceļiniekiem,kuri dejo uz galda,dziedādami neķītras dziesmas,paraudami kādu meiteni aiz svārkiem.
Pašā galā(kalna),šai pilsētiņai ir studentu kopmītnes un pils.
Vēl viena atziņa,ka cilvēks visnelaimīgākais ir tad,kad ir viens.
Un atakal,mēs joprojām nenovērtējam to,kas mums ir tepat apkārt.
Tāda sava veida dilemma.
A ko tur daudz. |
|
|
