Viss sākās pavisam nevainīgi. Dzīvoja jauka meitene, dzīvoja un reiz satika kādu. Viņi kļuva par patiešām labiem draugiem, bet vēlāk arī par pāri. Viņš ilgu laiku šaubījās par to kas notiek, iespējams pat baidījās no tā, ka viss izvērtīsies tik nopietni. Bet ar laiku tomēr viņš pieņēma šo faktu.

Bija vasara un visi vārti bija vaļā, kopā viņi pavadīja ļoti daudz laika. Gan devās kopā uz dažādiem pasākumiem, gan vienkārši tāpat baudīja viens otra kompāniju.

Tad vienā jaukā dienā viņš iepazīstināja meiteni ar vienu no saviem labiem draugiem. No sākuma meitene šim draugam likās pagalam kautrīga, bet beigās tomēr izrādījās, ka viņa ir pavisam citādāka. Pavisam nemanot viņi iesāka pavadīt laiku trijatā. Draugam nebija neviena sirdī, jo viņš bija sevi nocietinājis pret attiecībām. Tas tādēļ lai nepiedzīvotu vilšanos, lai vai kā tas skanētu.

Viņš nebija nekāds paipuisītis, viņa dzīves uzskati bija pasakāmi ar teikumu „bez ilgstošām attiecībām, tiklīdz kaut kas labāks pagadās pa ceļam, tā to izmēģināt”. Pa vasaru Viņš spēja viņu sāpināt daudz, jo Viņam īstenībā bija vienalga. Viņš uzskatīja savu draudzeni par savu īpašumu. Savukārt Viņai tas ļoti sāpēja, bet viņa nespēja atrast spēkus atvadīties no savas pagātnes, mierināja sevi ar cerību, ka gan jau būs labi.

Pamazām tuvojās rudens. Viņam bija jāuzsāk mācības citā pilsētā, līdz ar to kopā viņi abi varētu būt tikai nedēļas nogalēs. Tad radās diezgan likumsakarīgs jautājums – vai mums ir vajadzīgs saglabāt attiecības? Šo jautājumu uzdeva Viņš, jo Viņš iekšēji juta, ka tas būtu grūti. Tā nu viss ārēji izbeidzās, tomēr garīgā saikne palika, lai gan tā tika nobīdīta zemapziņā.

Sākās rudens. Viņai bija grūti, jo kā Prāta Vētras dziesmā dzied – „laiks atvadīties, ir rudens”. Viņa iesāka runāties ar Viņa draugu, ar kuru bija iepazinusies vasarā. Viņš spēja viņu uzmundrināt kā labs draugs labu draugu.

Un tad šī labā drauga zemapziņā notika pavērsiens, Viņš šo meiteni ieraudzīja pavisam citā gaismā. Patiesību sakot, tas nenotika pēkšņi, tā pārliecība veidojās kādu laiciņu. Viņš nolēma mēģināt, tā kā viņa vismaz oficiāli bija brīva. Viņš nolēma pamēģināt vēlreiz atvērt sevi attiecībām. Tā kā Viņš nebija 100% pārliecināts, Viņš šaubījās, tomēr zināja, ka nepieciešams rīkoties. Viņi uzsāka kopīgi pavadīt laiku, devās uz Rīgu izmēģināt kaut ko jaunu. Viņš Viņai parādīja ko nozīmē pavadīt laiku un izklaidēties lielpilsētā. Viņš iepazīstināja Viņu ar saviem draugiem, pateicoties Viņai uzlaboja attiecības ar saviem draugiem. Viņa savukārt palīdzēja Viņam izmainīt savu dzīves uztveri, bieži vien aizrādot par Viņa kļūdām un nepilnībām. Viņš to uztvēra ļoti nopietni un centās ievērot.

Viss jau izklausās ļoti jauki, ja vien nebūtu viens BET. Viņš iemīlējās, iemīlējās pat ļoti. Viņš spēja domāt tikai par šo meiteni, Viņš domāja kā lai sagādā Viņai patīkamus mirkļus. Pat naktīs Viņš sapņoja par Viņu.

Bet Viņš nesniedza Viņai to, ko Viņa sagaidīja no puiša visvairāk – vairāk mīļuma. Tam attaisnojuma nav, Viņš vienkārši tam vēl nebija gatavs. Viņš pat nespēja izteikt vārdus „Es Tevi Mīlu”, jo nebija ar to vēl apradis. Laikam Viņš nebija paspējis aprast ar domu, un tā tas turpinājās veselus 3 mēnešus. 3 jaukus mēnešus, kuru laikā tika piedzīvots tik daudz, diemžēl vienkārši pārāk materiālistiski un bezjūtīgi.

Bet tad pēkšņi atkal parādījās cilvēks, ar kuru Viņa bija kopā vasarā. Viņš līdz šim uz visu notiekošo bija noskatījies no malas. Bet tad Viņā pēkšņi bija notikusi apskaidrība. Var vilkt paralēles ar mazu bērnu, kuram mēģina atņemt konfekti. Lai vai viņām to konfekti nemaz nevajag, viņš mēģina to atgūt. Uzsākās diezgan interesanta cīņa starp labiem draugiem. Viņa arī nespēja aprast ar domu, ka par viņas labvēlību cīnās jau divi cilvēki. Viņa negribēja atvadīties no neviena, tomēr ilgi tā nevarēja turpināties.

Bet viss pavērsās pavisam negaidot. Tā kā vārdus par mīlestību var pateikt viegli, pat īsti tā nedomājot. Un Viņš, cilvēks no pagātnes, izteica šos vārdus. Rodas jautājums, kas īsti ir mīlestība, un vai tā vispār ir, vai tas ir vienkārši pieradums. Tā nu Viņa izvēlējās dot iespēju pagātnei atgriezties. Viņš lūdza vēl pēdējo iespēju

Tā nu Viņš palika aiz borta. Cilvēks ar mīlestību sirdī, cilvēks, kurš Viņas dēļ būtu gatavs darīt visu. Viņš raudāja Viņas dēļ, Viņam palīdzēja labi draugi nedaudz atgūties. Vai Viņam vēl vajadzētu turpināt cīnīties? Iespējams. Viņš ir gatavs sevi pierādīt nu jau jaunā kvalitātē, jo ... Viņš pat nezin kāpēc, bet Viņš negrib Viņu zaudēt.

UPD. Bet varbūt vienkārši dot Viņai laiku saprast ..

Take it easy... civeeki naak un iet, laiks apaarstee vias bruuces. Miilestiiba ir tikai viens veids kaa sevi izpaust

ljaut vinjai to saprast....

es uzskatu ja cilveex neveeleejaas tad vinjai nav veerts dot otru iespeeju ja nevareeja izmantot pirmo tad otrai nav lemts ..