šodien zīmēšanā sajutos mazliet īpaša. nu tapēc,ka sēžu viena visā telpā,kamēr pārejie spiežas citās. nu un tapēc,ka zīmēju ko līdzvērtīgu arhitektu iestājeksāmenam. pie tam pati uzstādījumu tādu padarīju. nu un tapēc,ka jaunajiem bērniem liku šodien kompozīciju.
bet tad,kad ieraudzīju to mazo bērnu,kas ne tikai vizuāli maziņš,bet pēc balstiņas spriežot nu tiešām ne vairāk kā 11-12 gadi un šis sēž un dragā ( nu ne jau izcili,bet enī vai) Dāvida galvu,kuru zīmē cilvēki Akadēmijā stājoties....

jā. tad es vairs nejutos īpaša. tad jutos veca. veca un muļļīga. nu tāda,kas sēž gudri runā un māca tikai citus.
cik īpašs nez jūtas tas mazais bērns. un vai viņš maz apzinās cik īpašs bija šodien tur ar to lielo molbertu starp lielajiem cilvēkiem?

cik īpašs tu jūties?