miegaina un nekāda iesoļoju studijā.
teicu,ka natminos vairs kā zīmulis jātur apēc zīmēšu primitīvas formas. kubu, lodi, cilindru. nu da jeb ko tādu.
apsēdos.
telpā ienāca meistars un teica: mana mīļā zīmētāja, tas nu dien' nav tev domāts. to zīmē iesācēji. priekš tevis man ir kas īpašs.
patīkami. bet viņš mani vērtē augstāk,nekā vajag. bail izgāzties. bail,ka aizmirsts viss.

ieraudzīju savu upuri. vāze. patīkama romiešu vāze. whay not?
apgāzu uz sāniem. slīpi.
ieraugot balto lapu raudāt gribējās. pat nebija nekāda jausma ar ko lai sāku.
pa punktam mērīju visu 100 reižu.
meistars klusi pielavījām man un teica: njā... tu nu gan sev uzstādīji apgāzto kapituli. tādus jau zīmē arhitektos stājoties.
sirnsiņa sitās.
bet man par brīnumu tapa viss ātri. un konstrukcija jau gatava.
es jau nevēlējos sevi lielīt. vai ko tādu.
tik akal radās tā kņudoņa vēderiņā un sajūta,ka es var būt tomēr kko varu izdarīt ar zīmuli un baltu lapu. :)