Vai nu šī dzīve tik skarba un baiga,
Kā to, kopš atminos, rāda mans skats,
Vai es šai dzīvē kā kroplis bez laika,
Veltīgi cīnoties, saguris pats?

Nezinu. Redzu tik debesis melnas.
Jūtu tik sāpes un dzīvi, kas trūd.
Eh, ņemt reiz sirdi un uzlikt uz delnas
Gluži kā pūku un aizpūst, lai zūd...


/A.Čaks/