Mazliet savādi ir satikt kādu ,kurš kādreiz licies tik svarīgs, kā kaut ko nesvarīgu. Satikt, pasmaidīt un aiziet. Tā bez izlikšanās un liekas bravūras. Un lai gan šim cilvēkam ir žēl [un man it kā arī], mums visiem ir labāk tā kā ir. Jo tā kā bija, nebūs nekad. Jocīgi, kā mēs paši mākam visu sarežģīt. Lai gan viss ir tik vienkārši.