šodien divas stundas pavadīju rindā pie ārstes. Mani izklaidēja vietējie pensiōnāri. Kuri gotovi viens otram kājas salauzt,lai tik rindā nebūtu jāsēž. Sēdēju pleciņiem trīcot no klepa ar savu 37,5. un klausījos.

Onkulis man blakus kā rādās bija no laukiem. mazliet smirdēja. taču visu laiku smaidīja un atkārtoja,ka stundu jau gaidot. un aizvēra acis,kad klepoju. nezinu kapēc. bet man iepatikās klepot speciāli.

man pretī. rādījās,ka džentelbeņķis. visu laiku uzrunāja mani par dāmu vai jauvkundzi un stāstīja savus bērnības piedzīvojums. to kāds joku Pēteris bijis. u.t.t ik pa brīdim izstāstīja,kādu joku.. pēc tam vairākas reizes mums pārējiem pārjautājot.. labs ne?! bijāt tādu dzirdējuši?! labs! un par to pašu naudu!!
tad mazliet pieklusēja un aizmiga. tā vairākas reizes. viņam esot smadzeņu asinsrites problēmas.
Vīrietis viņam blakus aktīvi pulēja telefōna displeju un ik pa brīdim pārliecinājās,ka kurpju baņķiki sasieti perfekti. ja man jautātu... kkāds programmētājs, matemātiķis... vai jurists.

tā sēžot divas stundas. sagaidīju vēl kādu amerikāņu recidīvistu,kas patiesībā bija fantāzijām bagāts latvietis.
tur sēžot es sapratu,ka šie cilvēki ir sasodīti vientuļi un nāk uz slimnīcu drīzāk parunāties,nevis veseļoties. es tā negribu. es gribu vecmudienas pilnvērtīgas. jā