kašķīgas un depresīvi noskaņotas visu dienu sēdējām botāniskajā dārzā. ēnā ap stūri, lai nesastaptu citus un lai nedzirdētu pasauli.
bērniņi grupās un pāros... saķēdēti skatījās mūsu darbus, nevis ceriņus un rododendrus.
Es zinu,ka tā nav nekāda lielā māksla, bet nevaru radīt katru dienu 2-4 darbus.Nav iekšā un viss. runa nav par talantu, bet elementāru uzmanības noturēšanu un enerģiju.
Ienācu mājās. paņēmu mantas un nedomājot devos ārā. un tā. pēkšņi... līdz tumsai un uzvarai trīs darbi. viens par otru patīkamāki un kvalitatīvāki. Es nezināju,ka tā var. Un ka tā varu Es. tagad zinu. un ir gandarījums.

Vēl šodien konstatējām cik viegli paļauties neprātam.
Atnāk neklauvējot un paliek blakus. Un kamēr nav kāds,kas sapurina.. Tu vari to pat nepamanīt, bet galvā muļķības... muļķības pat būtu tas mazākais. grūti izveidot jeb kādus normālus teikumus un pasauli neuztvert laukumos un milimetros. tāda lūk. prakse.

Ja varētu izliktu visu kā uz delnas.
tikai rokas pārāk melnas.