Man sapņi lēnām sāk mani nevis atbrīvot un priecēt,bet nomocīt...

Vedu uz veikalu vai aptieku, vai ko tik pat ikdienišķu savu (onkuli,vectēvu?) nu ko tādu...kas acīmredzot trūkst. tā vecākā paaudze.Un viņš ir neredzīgs. mēs ejam klusējot. Un ejam pa Sanktpēterburgas ielām. un man pat nav bail no tā lieluma. es esmu droša. par mums abiem. cilvēki garām ejot saka: "Neredzi,kur ej?!" (bet mēs to nedzirdam)
Esam mājās. uz galda neļķes. stikla vāzē. tieši četras. Mamma krāmē uz galda biešu salātus nedabīgā krāsā. Un es sāku raudāt... tā..kā vēl nekad. bez elpas...bez spēka... mēgiņu turēt ciet.bet tā tikai vēl trakāk. un es atceros...ko cilvēki uz ielas teica manam onkulim. un man tik ļoti žēl. jo es jūtu, kā viņam sāp. ne man... nē. viņam sāp. to cilvēku vārdi. vectēvs...nu vai onkulis. sēž ēnā.koridōrā domīgs. un smaida. skatīdamies uz mani..it kā redzētu. es noriju asaras un strauji iecērtu ausī: "nāc ēst, mamma saklāja galdu!" un aizskrienu ap stūri. Viņš saka... "Bērniņ, saki...par ko sāp sirds. tu taču zini,ka nav vērts."
Sāp.izeju trepju telpā. laikam jau lai paslēptos. un apguļos uz trepēm... tā.kā ik dienā to fiziski nevarētu. un redzu. gar logu iet Halowīnu bērni. laimību tēlodami. es izeju uz ielas. ārā auksts. un tumšs. tik dažas laternas. Gar mani palēlinājumā aizbrauc viņš ar riteni... ilgi, ilgi skatieni turās viens pie otra...kamēr viņš pazūd ap stūri. un man palike silti. un labi.