Diagnoze - pēkšņā zīdaiņu nāve - ir viena no tām, kas gan iepriecina, gan arī liek aizdomāties, jo tā pasaka, ka neviens ne pie kā nav vainīgs, bet tajā pašā laikā nepasaka neko. Ko tas tagad nozīmē, vai Emī ar tas pats "nezināmais" var būt, vai tas tiešām ir likteņa pirksts. Katrā ziņa neziņa ir palikusi, bet atliek sevi mierināt ar domu, ka visi ir izdarījuši visu iespējamo.
Šodien Gustiņš tika pie jaunām mājām. Prieks, ka beigās uzspīdēja arī silta saulīte, kā zīme, ka viss būs labi, vismaz es tā ceru.
Savā ziņā ir iestājies zināms miers, ka visi tagad ir pie vietas un vecākiem sāksies jauna dzīve, jāmācās dzīvot pa jaunam, ka mājās ir palicis viens bērns, bet no otras puses - tukšums un neizpratne paliek un nekur jau nepazūd.
Un ja godīgi, kāda līdzjūtība, kādi vēl tukši vārdi, ja ir miris puikiņš, kuram ir tikai 1,8 mēneši. Labāk pastāvēt un paklusēt, jo tāpat neko gudru un jēdzīgu nepateiksi.