| |
[Oct. 25th, 2007|01:06 am] |
Patiesībā jau es biju aizgājusi gulēt... Tiesa gan sev neraksturīgi agri... Tā ap divpadsmitiem... Bet klausoties uz austiņām mūziku,kas Tev droši vien izraisītu vemšanu,sadomāju Tev kaut ko pateikt...
Nezinu gan vai mani ieraksti mainīsies... Šaubos,ka kliedzieni pārvērtīsies čukstos... Uz šīs nolādētās pasaules ir pārāk daudz lietu par kurām kliegt,lai es tā pēkšņi sāktu čukstēt...Varbūt tieši tādēļ,bet varbūt tīri aiz spīts es turpināšu kliegt... Un kliegšu tā ka ausis kritīs ciet... Tā,ka logiem rūtis izbirs... Tā,ka mājās vairs nebūs veselu trauku... Tā,ka visa pasaule nodrebēs... Līdz pat tai vietai,kur Tu stāvi... Vēl nejūti?... Tad tūlīt jutīsi...
Un pirmais kliedziens būs lūk par ko... Par to,ka es esot iemīlējusies... Ne vella... Es būtu pateicīga visām debesīm par vēl vienu iespēju iemīlēties... Bet es nevaru... NEVARU...Es gribu,bet nevaru... Mans gars ir miris... Un ar to kopā nomira mana spēja iemīlēties... Atstājot krūtīs tik vien kā lielu,melnu caurumu,kurā noslīkst visas jūtas un emocijas... Līdz ar to arī mans mūzas ir kaut kur pazudušas... Un es vairs nespēju uzrakstīt neko... Neko jēdzīgu... Neko,kas pašai patiktu... Kaut ko tādu,kas sirdi rauj laukā... NESPĒJU... Es atdotu sazin ko,lai atkal varētu iemīlēties un rakstīt... Rakstīt,rakstīt,rakstīt.... Kā toreiz... Pirms diviem gadiem... kad gandrīz vai prātā sajuku no tā cik daudz no manis nāca laukā...
Kas manī notiek?
Kas manī verd?
Kā pavasara pumpuri
Paukšķēdami plīst sirdī vārdi
Kā palu ūdeņi
Krākdamas viļņojas dvēselē jūtas
Ja tā būtu bijusi tikai iemīlēšanās...Tas būtu pārgājis un es vēl joprojām būtu dzīva... Bet nē... Man VAJADZĒJA pazaudēt ne tikai galvu... Pazaudēju arī sirdi un pati sevi... Līdz šim brīdim neesmu atguvusi...
Vai Tu kādreiz esi mīlējis tik stipri,ka viss pārējais apkārt kļūst mazsvarīgs... Tā,ka vispār nekas cits uz pasules neeksistē... Jā,Tu... Es ar Tevi runāju... Vārdā nesaukšu... Bet Tu zini,ka es ar Tevi runāju... Tev adresēts šis kliedziens... Un es tagad kliedzu par nepiepildītu mīlestību... Par mīlestību,kas mani nogalināja,nosmacēja,sadedzināja un pārvērta pelnos... Par mīlestību,kuru nekas uz šīs pasaules vairs nespēj izdzēst no manas sadragātās sirds... Lai arī salūzusi tūkstošiem,tūkstošiem gabaliņos,asiņodama kliedz... Tā tomēr līdz bezprātam mīl...
Tas ir kliedziens triju mēnešu garumā... Kliedziens par sarkanām un baltām rozēm... Kliedziens par skūpstiem,glāstiem un smaidiem... Kliedziens par stundām ilgām sarunā nakts laikā pie mājas durvīm... Kliedziens par sapņiem un ilgām... Bet tas jau ir cits kliedziens... Ne šeit un ne tagad...
Krūtīs sit nerimti Tavi sirdspuksti
Kā sarkana roze Tu laimē tvīksti
Pirksti pie pirkstiem,plauksta pie plaukstas
Tikai dvēseles kļuvušas aukstas |
|
|