Medical Division -

nez cik sen neko neesmu patiesi un nopietni rakstījusi? Neatceros. varbūt, ka pienācis laiks runāt nevis caur puķēm, bet reāli. galu galā drīz būs pagājis gads.
1. aina.
Saurijs: Un viņam bija tik garš un līks pimpis...
Šads: un Tā grupa vispār smagi iesūkā
Saurijs: Pag Seila jau ir nosarkusi no mūsu sarunām. Vienīgā meitene piecu puišu kompānijā.
Seila: ( Automātā) Es neesmu Seila. Šeit mani sauc Adars.
Tikai pēc dažām sekundēm atjēdzos, ka visi skatās uz mani un Aivv sejā ir līdzjūtīgs skatiens. "Njā" nodomāju es imunitāte un vīriešu sarunu saprašanas prasme ir zudusi, bet vecie ieradumi nezūd. Par ko pārliecinājos pēc pusstundas atgriežoties no dāmu istabas.
2. Aina.
Seila: Nu kā sokas ar manu aprunāšanu
Reinis: Beidz mēs tevi neaprunājām, lai gan nu mazliet varbūt, ka tu vēlētos rīt ar mani braukt uz pirtiņu?
Žoklis atkarās otro reizi vakara gaitā. Kas tas ir? Vai vēsture atkārtojas. Laikam taču nē. Nu ko protams, ka piekritu braukt. bet ne jau nostaļģijas dēļ.
Zinu, ka vairs nav tas, ka man gribētos vienā noteiktā brīdī pieskriet pie loga un palūkoties uz garām ejošu GM. Šo slimību izārstēja Māris ātri vien pieradot, ka konfekte kuru tu vēlies no visas sirds ne vienmēr ir garšīga. Man nav vairs nepieciešamības ilgoties pēc ALK jo man apkārt ir lieliski cilvēki, kurus es negribēju tikai pamanīt, jo biju savās ambīcijās iegrimusi. Un tomēr mazs velniņš kremš sirdi. Nevar izturēties pret cilvēkiem kā svešīem, ja ir bijis laiks, kad izšķirt bija grūti.
Un tomēr šodien ejot uz darbu no Rūjienas ielas es sapratu, ka neviena no viņiem dēļ esnedarītu to, ko daru cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši īsti draugi, bet ir daudz cilvēcīgāki. Kaut vai tas pats Goldijs.