| Sep. 20th, 2010 09:16 pm Nu lūk iepriekšējā vieta mani ietekmēja tik smagi. Patiesībā jau sen, bet tikai šodien es iedomājos kā to varētu pasniegt un tā rezultātā radās īsiņš fanfiks :)
Autors: Seila
Darba stāvoklis: pabeigts
Pasaule: Supernatural
Izmērs: Mini. Nu ļoti mini...
Pāris: Sems/Gabriēls
Brīdinājumi:
1. Darba stils ir viegls Preslash
2. 5. Sezonas beigu spoileri. Maz, bet ir.
Reitings: G
Autores atteikšanās: Viss pieder Kripkem. Es tikai parotaļājos ar viņa rotaļkietām un nolikšu vietā
Komentāri: Eņģeļi mēdz atgriezties.
Tevis nav...
„Tur kur nakts sastrīdējās ar rītausmu. Tur kur debesis sašķēlās. Tur kur tagad valdīt vēlas sātans. Tur mūsu pasaule stāv uz kraujas malas, no kuras šķir tikai viens solis. Viens liktenīgs vārds. Vārds, kuru mēs neviens nevēlamies teikt ne debesīm, ne ellei.
Man pietrūkst tava padoma. Man pietrūkst tava izsmiekla. Ja vien spētu- tu noteikti man tagad teiktu: „Semij, nedomā. Viss ir izlemts jau daudzus gadu tūkstošus pirms tevis.” Bet tevis nav šeit man blakus un es ar šausmām saprotu cik ļoti man ir bail pateikt „Jā”, jo tas pazudinās visu, kam esmu ticējis. Kam tic mans brālis un iespējams, ka tagad būtu ticējis tu, ja vien būtu palicis dzīvs.
Ienaidnieks? Nē drīzāk draugs. Tu tikai centies mums palīdzēt. Tā kā tu to prati. Tā to nepratīs vairs neviens.
Un katru reizi, kad mēs esam medībās- es meklēju konfekšu papīriņus. Man šķiet, ka pietiktu tos tikai atrast, lai saprastu, ka viss ir bijis ļauns murgs, no kura beidzot esam pamodušies. Un pat, ja tas nav murgs tad varbūt kārtējais no taviem jokiem?
Triksters? Nē Gabriēls. Pirmais, kas uzdrīkstējās stāties pretī Luciferam un zaudēja vienlīdzīgā cīņā. Tu baidījies, bet negribēji pieļaut lai viss rit kā pareģots. Tu mēģināji dot man iespēju nenostāties pret brāli un es esmu tev pateicīgs par šo iespēju.
Pēdējā rīta zvaigzne sāk zaudēt savu spilgtumu un debesu pamalē jau sārtojas rīts. Nav kapavietas, pie kuras atstāt ziedus un nav cerības, ka viss varētu mainīties. Pasaule iegūst ar vien tumšākas nokrāsas un nav cerību, kas šīs krāsas kādreiz mainīsies. Man ir tikai viens tev jautājums. Jautājums, kuru nekad vairs nevarēšu uzdot tev skatoties acīs. Bet es viņu varu uzdot tagad, jo tu vairs nekad nevarēsi pasmieties par mani...”
-Gabriēl, Vai ir iespējams mīlēt eņģeli?
***
Viņa acīs ir smaids. Smaids, kuru ieraugot katrs varētu pateikt, ka tās ir skumjas. Atbildes nekad nebūs. Ir sācis jauns rīts.
Sems beidzot novērš savu skatienu no jūras un lēnām kā cilvēks, uz kura gulstas atbildība par visu pasauli dodas atpakaļ uz mašīnu, kur nemierīgā miegā guļ viņa brālis. Varbūt, ka šis ir pēdējais rīts viņu dzīvē, bet varbūt, ka izdosies padzīvot vēl pāris dienas.
Vējš plivina jaunā cilvēka matus un tā šalkoņa apslēpj visas skaņas tāpēc viņš nedzird sev aiz muguras klusu spārnu mājienus.
-Es nezinu, Semij vai var mīlēt eņģeli, bet es zinu, ka var mīlēt cilvēku...
Šī balss. Tam negribas ticēt. Ir bail pagriezties un saprast, ka tikai vējš spēlējas tavās domās.
-Gabriēl...?
Viņš tomēr pagriežas. Lai. Lai tas būtu tikai māns, bet nē tas ir vairāk nekā apmāns tā ir patiesība.
-Semij, tavas domas ir pārāk skaļas. Es nevarēju neatgriezties.
-Tu? Tu esi īsts?
-Ak, Semij...- Eņģelis pienāk tuvāk un uzliek roku uz jaunā cilvēka pleca. – Tu pazīsti eņģeļus, dēmonus, visādus mošķus- Un vēl ar vien netici brīnumiem?
Viņš pastiepj spīdīgā apvalkā iesaiņotu saldumu.
-Šokolādi?
Šis smaids var piederēt tikai īstam Triksteram un tad jau atkal viņa priekšā stāv Erceņģelis Gabriēls.
-Nebaidies. Es nekad nepieļaušu, lai kāds no jums pasaka „Jā”.... Leave a comment |
