Medical Division - November 29th, 2006

Tik daudz apsveikumu. tik daudz labu vārdu, bet brālis pat nepasaka, ka apsveic. Atnāca pat Mārīša māsa un pateica tik daudz laba, bet brālis izraisa tikai asaru plūdus. Nu kāpēc? Kāpēc...Kāpēc tu tā dari?

Šis telefona zvans mani piespieda palūkoties uz bezcerību ar smaidu. Mēs runājām laikam kādu pusstundu un sirdī ielija siltums. Un mīlestība nav svarīga, jo šeit un šajā brīdī tā ir tik pat pašsaprotama kā skūpsti pārpildīta troleibusa vidū un mazais vilku kucēns, kurš izdomāja, ka viņam vajag jaunus īpašniekus.
Tu jautā vai nav laiks nomierināties? Nezinot, ka miers ir iestājies dažās frontēs jau sen. Par nožēlu tavai prasmei mācīt cilvēkiem dzīvot. Miers ir iestājies tieši tajās vietās par kurām tu zini. Un tu zini pārāk maz.

Vēl viena pusstunda sarunas un es jau sajutos pārsmējusies un patiešām saku ilgoties pēc sava mīļuma. Nevaru sagaidīt rītdienu :(