seila | Nov. 29th, 2006 03:55 pm Šis telefona zvans mani piespieda palūkoties uz bezcerību ar smaidu. Mēs runājām laikam kādu pusstundu un sirdī ielija siltums. Un mīlestība nav svarīga, jo šeit un šajā brīdī tā ir tik pat pašsaprotama kā skūpsti pārpildīta troleibusa vidū un mazais vilku kucēns, kurš izdomāja, ka viņam vajag jaunus īpašniekus. Tu jautā vai nav laiks nomierināties? Nezinot, ka miers ir iestājies dažās frontēs jau sen. Par nožēlu tavai prasmei mācīt cilvēkiem dzīvot. Miers ir iestājies tieši tajās vietās par kurām tu zini. Un tu zini pārāk maz. Read Comments |