Medical Division - January 28th, 2006

No rīta jābrauc pie tēva :( uz ziepniekkalnu :) jāizvelk atkal brālītis ārā pastaigāties un vispār jāpadara diena pievilcīga :)

Man žēl. M;es bij;am draudzenes un es patiešām uzskatīju tevi par labāko draudzeni, bet viss mainās. Es vairs neesmu tas cilvēks kurš biju agrāk. Redzi mums vairs nav nekā kopīga. Mums ir dažādas domas un dažādi draugi. Toreis, kad viss sākās mēs bijām mēs bijām vienādas. Un tomēr es esmu mainījusies tas, kas agrāk mums abām varbūt šķita nosodošs tagad man šķiet normāls. Mums nav nekā kopīga atskaitot, to, ka abas spēlējam vienu un to pašu lomu spēli. Citādā ziņā mēs abas dzīvojam da;z;ad;as pasaulēs. Man ir žēl, ka tas tā notika, bet tas tā ir notyicis. Tu neesi slikts draugs un nekad tāds neesi bijis. Un tomeer ar tevi ir tikai viena tēma kuru var apspriest pa nopietnam. Tu uzklausi visu ko tev saka visi citi par taviem draugiem, bet tu vienalga paliec pie sava vērtējuma un tas ir apsveicami un tomēr es vairs neesmu bērns kaut gan tu esi daudz vecāka par mani un mūsu trijotne ar vien neglābjamāk izjūk Nav vairs Darias, Nikes un Ērikas. Ir palicis tikai nedaudz no Darias un Ērikas, bet arī viņas vairs nav tādas kā bija. Daria jau sen ir nogriezusi matus un nokrāsojusi tos melnus, bet Ērika ir kļuvusi vējaina un dara tikai tā kā uzskata par pareizu nedomājot par rītdienu.
Ir pazudusi tā mīklainība tējas namiņā. kad mēs sēdējām visas kopā un apspriedām dažādas lietas ir aizgājis Džeims un arī Flo ar vien retāk ir redzama spēlē. Nav vairs Darias un Nav Ērikas. Toties ir nākuši klāt daudzi jauni cilvēki. Un ir parādījušies skaļie trokšņainie bari, kad viens otru nedzird...
Piedod nīke, bet viņi man ir sveši un nekas neatgriezīs atpakaļ tējas namiņu.....

Uz galda tēva mājā stāv balta mazka. Viņa ir no ļoti plāna papīra, kurš sapresēts un apstrādāts ar kaut kādu maisījumu. No neko darīt uzlieku viņu uz sejas un pēkšņi aizdomājos par to, ka zem šīs uzliktās mākslīgās maskas es jūtos daudz savādāk nekā tad, kad uzlieku iedomu masku. Zem šīs maskas man nav jāizliekas. Maska visu dara manā vietā. tikai. Jā tikai zem viņas trūkst gaisa tieši tā pat kā zem jautrības maskas...
Dīvaini un savādi ir lūkoties uz pasauli caur baltajiem maskas izgriezumiem un apzināties, ka nav jātēlo kaut kāda loma. apzināties vienkārši, ka es esmu un pamēģināt izvērtēt visu no šī skatu punkta. Un tikai tagad ierauga cik tomēr visi cilvēki ir paslēpti zem savām maskām. Viens ir uzvilcis pavedēja un donžuāna masku, cits jautrās meitenītes. Vēl kāds vienkkārši klauna un tajā pašālaikā cilvēka, kam viss vienalga masku. Vēl kādam mīļākā maska ir bezjūtīga nelieša, bet vēl kāds apvainojas, ja nemana viņa ģēnija masku. Kāda ir mana maska? Laikam viegla rakstura meitenes...Zinu, skan muļķīgi un tomēr nē man ir divas maskas jeb varbūt pat trīs. Mājās kārtīga bērna, starp draugiem sava čoma un vietām vieglas uzvedības meitenes maska (kura gan nekad netiek uzvilkta pilnībā) Bet starp tām visām ir pazudusi mana īstā seja. Pelēkās neviena neievērotās meitenītes seja.
Es neatceros, kad es pēdējo reizi no sirds raudāju, kaut gan nē atceros tas bija divas dienas pirms jaunā gada. tā bija vienīgā reize gada laikā, kad es raudāju mēģinot atbrīvoties no visa, kas apkārt un no savām sajūtām un tad es sapratu, ka raudāt nedrīkst, jo kad raudi viss kas uzkr;ajies tevī iziet āŗa un tad atkal ir grūti pārdzīvot dzīves mazos knipjus un palielos spērienus.
Es pati vairs nezinu kāda esmu īstenībā bez maskām, bet vienu gan zinu, ka īpašība nespēt paiet garām pat tad kad vajadzētu paiet ir palikusi vēl ar vien un ar vien smagāk ir izjust, ka patiesībā tie cilvēki, kam nepaej garām tā pat kā es slēpjas aizmaskām...
Nu ko, laiks noņemt to masku kura sāk traucēt elpot. Parasto balto papīra masku, kuru brālis tik ļoti centās izkrāsot, bet vai kādreiz izdosies noņemt pārējās? Jeb nāksies uzlikt vēl kādu?