Filmas, kuru dēļ ir vērts turpināt skatīties... filmas.

 

1. „The Music Never Stopped” 2011. – pēc ilgiem gadiem, saņemot ziņas par dēlu, vēstis nav iepriecinošas. Vecāki, savā bezgalīgajā mīlestībā, ir gatavi izmēģināt pat visnetradicionālākās tam laikam metodes, lai iegūtu iespēju komunicēt ar viņu un kā izrādās – ceļš uz mājām ir mūzika.

+ milzum daudz ļoti skaistu dziesmu no „Grateful dead”, Bob Dylan, Buffalo Springfield, „The Beatles”;

+ atainotas tās sajūtas, kad dzirdat dziesmu un nonākat atpakaļ laikā, tajā īpašajā brīdī, kas bijis to pirmo vai n-to reizi klausoties, tomēr neironu loki ir saslēgušies un tā vairs nav tikai mūzika, tas ir viss pārdzīvotais, tā ir daļa no jums;

+ ikdienā reizēm ir šī maldinošā doma, ka saprotam notikumus, to: kādēļ kāds cīnās, pretojas ieteikumiem, pat sīkumus cita rīcībā, tomēr kaut arī ir kopīgs laiks, telpa un asinis... patiesību var uzzināt tikai sarunā;

+ filma balstīta uz patiesu stāstu, tomēr pat, ja arī tā nebūtu, noticēt it tik ļoti viegli.

Filma

2. „Rock ‘n’ Roll Nerd” 2008. – autobiogrāfiska filma par Tim Minchin ceļu no maza kluba Austrālijā, kur klusinātā gaismā, fonā skanot glāzīšu pacelšanās un piezemēšanās troksnim, tika sākotnēji spēlētas dīvainas dziesmas, līdz brīdim, kad pēc kāda lielāka koncerta, atradās cilvēks, kas viņam noticēja un palīdzēja uzsākt ceļu Edimburgā.

+ filma veidota no kadriem, kas uzņemti trīs gadu laikā. No pašiem pirmsākumiem, kad kāda Tima paziņa, kas veido autobiogrāfiskus darbus, jautāja, vai drīkst viņu filmēt, jo viņai šķiet – viņam izdosies, ko sasniegt, līdz pat uzstāšanās brīdim lielākajās Londonas arēnās.

+ bezgala skaisti, ja līdzās ir cilvēki, kuru mīlestība un atbalsts ir tas uz ko varēs paļauties vienmēr;

+ tik tuvu un atklāti, cik vien iespējams kādam svešiniekam ļaut piekļūt.

Filma

3. „ In Treatment” 2008. – 2011. – īsi stāsti par pacienta un psihoterapeita sesijām. Sākotnēji ir mazliet īpatnēja sajūta, jo katra no epizodēm ir par kāda cita cilvēka sāpēm un nedienām. Liekas nekas viņu (terapeitu) nespēj satricināt, izbrīnīt, saglabājot mieru kustībās, intonācijā un grimasēs un runājot ļoti nedaudz, šķiet atbildes pāris seansu laikā atklāsies, kamēr Pauls sēž savā krēslā - pasaule viņam apkārt klusām brūk. Un tikai brīdī, kad lomas ir mainītas, var saprast, cik ļoti daudz emociju, iekšēju cīņu šie cilvēki viņā izsauc.

Sērijas

Jā, un vēl ir "Drive", kas, manuprāt, ir šī gada labākā, bet par to citu reizi.