Bipolaritātes gaišā daļa.

Saule, saule, saule... liels prieks par to un vēl par .
Piedalījos kādā mazā projektā, kur jāizveido kartiņa - pilnīgi nekādu noteikumu - tā, ka drīkst un pat ļoti vēlams - visu to, kas ir dziļi, dziļi uzkrāts un par, ko pateikties nav iespējams, tomēr parādīt. Bildi (kas šoreiz ir viens no maniem melnbaltajiem zīmējumiem) izvēlēties bija pavisam viegli, grūtāk ar vārdiem, bet vadoties pēc "that's me and.... that's all you gonna get", iznākums bija samērā atbilstošs. Pavērojot citu darbus, kopumā radās liela siltuma sajūta, jo katrā bija daļa no sirds.
Darbs kabinetā, nez kādēļ asociējas ar mazu celli: par tuvu sienas un ekranizētās telpās dienas ir līdzīgas cita citai, tomēr apkārtējie bija ļoti patīkami un tas šo sajūtu mazināja.
Vienmēr ir paticis saņemt vēstules, īpaši neformālas, īpaši tās, kurās ir vairāk par pāris vārdiem, īpaši no cilvēkiem, kas man ir nozīmīgi.
Lūdzu, lai man kādreiz uzdāvina O.Vācieša dzejoļo krājumu, jo viņš mani tiešām pazīst.
Lieta "girls keep hitting on me" ir tik dīvaina, kad noskaidrošu, kas tieši, ir tas, tad tas būs jāmaina, bet neko vairāk par smaidu neizraisa.
p.s. ja neesat ievērojuši - Radio tornis naktīs tiek ļoti skaisti izgaismots.