it's all in my head - Post a comment
May 2024
 
 
 
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31
 
Sunday, September 30th, 2018 12:36 am

J. Updike The Maples Stories interpretācija izrādē 'Precēšanās un šķiršanās anatomija'   bija gan emocionāli, gan fiziski ļoti tuva. Tas izklausās mazliet dīvaini, tādēļ paskaidrošu. Par fizisko tuvumu - iepriekš nezināju, ka Nacionālā teātra aktieru zāle ir tik maza un pēdējo reizi tik nelielās telpās, iespējams, skatījos kādu no leļļu teātra izrādēm. Pie tam biļetes, kuras veiksmīgas sagadīšanās dēļ ieguvu, bija pirmajā rindā. Atrodoties divu metru attālumā no aktieriem, kurus tik ļoti cienu, jutos vēl vairāk, kā daļa no notiekošā. Sākotnēji tas bija nedaudz neveikli, bet pēc īsa ievada pilnībā aizmirsu, ka tā ir izrāde, jo šķita, ka esmu kādu tuvu pazīstamu cilvēku viesistabā. Vienā no brīžiem, kad varonim palika slikti - izrāde gandrīz pārtapa interaktīvā, jo pus-sekunde apdomas mani tomēr nobremzēja, lai nedotos palīgā... tas gan būtu bijis neveikli, bet iespējams sasmīdinātu visu zāli.

Jāpiemin, ka šī ir viena no izrādēm, kur galvenais varonis pieļauj daudz kļūdu, līdz ar to nav tēls, ar kuru pozitīvā ziņā identificēties, un skatītāji var tikai iztēloties sievas domas un pārdzīvojumus. Tajā pat laikā gandrīz ikvienam ģimenes lokā ir bijuši pāri, kuri šķiras un kuru motīvus iepazīstam no tuvāka vai tālāka skatu punkta. Personīgā perspektīva vēl vairāk papildināja skumjo ģimenes brukšanas sajūtu, tādēļ priecājos par 'mazo gaismu' noslēguma daļā.

Nelielai ilustrācijai: 



Ja ir iespēja, noteikti ir vērts doties pēc savas sajūtu devas uz šo izrādi.


Comment Add to Memories Email this entry to a friend
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.