Ir arī tādi vakari. Kādā no publiskajiem pasākumiem šonedēļ, kuri man tik ļoti bieži liek justies neērti, šķiet introvertuma un nemitīgās apziņas, ka esmu pats jaunākais cilvēks tajos un man nepadodas small talk, pārsteidza, ka šoreiz sajūtas bija citādākas. Bija patiesi interesantas un brīvas sarunas ar vairākiem dalībniekiem, pusstunda pirms tā sākuma paskrēja nemanot un viss pasākums ieguva pozitīvu noskaņu. Ļoti vēlētos vairāk šādu brīžu.
Viens no brīvprātīgajiem šodien minēja, kā pasniedzējs (pilnībā mainot tēmu, studijas nav politiskas ievirzes) centās aizskart?  kādu no studentiem, liekot nosaukt visus atjaunotās lv prezidentus, kas, protams, nav sarežģīti, bet ... f* you for even doing this. Nezinu kādam ir jābūt pašvērtējumam, lai censtos izcelties uz bērnu fona... jebkurā jautājumā un, jā, es viņus visus savā prātā saucu par bērniem... bet tajā pat laikā viņi bija patiesi pārsteigti par S. nodarbību vadīšanas stilu, piebilstot, ka kaut gan akadēmiski ieguvums bijis neliels, redzēt šādu savā ziņā perfekto zināšanu un attieksmes apkopojumi bija ārkārtīgi motīvējoši un iedvesmojoši. Man grūti novērtēt, kā viņi redz mani, bet ceru, ka viņiem ir interesanti un kādreiz spēšu pietuvoties S. līmenim.
Bērnudārzos 2-3 gadus veciem bērniem ir uzdevums mājās izgatavot pilis, protams, ikvienam ir skaidrs, ka tas tiek realizēts ar vecāku rokām un es būtu briesmīgs "vecāks", jo sacensības un mākslas mīlestības gars man liktu uztvert šo kā izaicinājumu un prātā sāk skicēt prezidenta pili visās detaļās, mani nevarētu apturēt.