Viņai viss šodien liekas baigi čillā - pamodās ar nokavēšanos, bet, pat viņai pašai par brīnumu tā nesatraucās. uzvilka halātu un devās uztaisīt ikrīta kafiju. kaķis pieglaudās viņai pie kājām un viņa pasmaidīja. kaķis ir viens no viņas vīriešiem, bet pats, pats uzticīgākais. Neko daudz viņa nevēlējās šajā sniegainajā laikā, visas problēmas viņa bija jau izsvītrojusi no prāta un jutās varenlabi. Vismaz šodien. Izmazgājusi matus un uzkrāsojusi skropstas viņa apstājās pie spoguļa savā istabā un vienkārši truli smaidīja. turpat stāvot viņa aizkūpināja cigareti, apsēdās un lūkojās uz savu garderobi ar, varētu pat teikt, vienaldzīgu skatienu. priekš kam? visi jau tāpat zin kāda viņa ir, arī neuzkrāsojusi acis un neuzvilkusi kādu kreklu. viņas uztverē drēbes ir tikai citu cilvēku iedomātās normas. afigennās kleitas, augstpapēžu kurpes vai kāds pāris kedu. Nafig visi vienkārši nevarētu izcelt sevi tādu, kāds esi, raksturā? - viņa nodomāja. Visi ir tik truli, īstenībā... tā viņa nosēdēja kādu laiku, nodzēsa cigareti un, sakodusi zobus, uzvilka kādu sen, sen nevilktu kreklu. To viņa nebija vilkusi kādus pāris gadus. "Atmiņas", viņa, ar smaidu uz lūpām pateica. "Vismaz to dēļ ir vērts ko tādu uzvilkt".
Dejojam līdzi: |
placebo |