| bēniņi |
[Jan. 16th, 2019|10:37 pm] |
| [ | music |
| | syd matters - obstacles | ] |
manai mājai bija plaši, krēslaini bēniņi - tos neviens neizmantoja jau gadiem un es drīkstēju tajos rīkoties pēc saviem ieskatiem. man pamazām veidojās kolekcija ar traukiem, no kuriem dzer, un es nospriedu to pārvietot uz bēniņiem. tur bija viss - plastmasas glāzītes no tusiem, ieplīsusi vīna glāze, mīļākā tējas tase, apzeltīts biķeris, galīgi apsūbējusi metāla krūze, trauki bez osiņām, arī saplīsušu krūžu lauskas, kuras bija tik sīkas, ka salīmēt nebija iespējams. pavasarī pamanīju, ka daudz ir bojātu trauku, tādu, kas plīsuši, apdedzināti, ļoti netīri, tomēr es nebēdāju, jo vairumā bija skaisti un veseli trauki, uz kuriem prieks skatīties. es varēju stundām ilgi aplūkot savu kolekciju un tās pievilcīgākos eksemplārus. neglītos un bojātos es nostūmu telpas dziļumā, tālāk no acīm. pēc kāda laika, ilgāku brīdi neviesojusies bēniņos, es tur ienācu un apstājos uz sliekšņa. visi mani skaistie trauki bija pazuduši un telpa bija pilna ar sašķaidītu krūžu lauskām. vispār izskatījās, ka nebija neviena vesela trauka. izskatījās, ka visi mani kausi un biķeri, antīkās glāzes, viss prieks un lepnums bija izkūpējis. es saļimu. es neraudāju, bet asaras ritēja man pāri vaigiem. man nebija spēka celties un uzkopt. viss tāpat bija sašķaidīts, tas būtu bezjēdzīgi. tā es nosēdēju nenosakāmu laika posmu. piepeši pa sīko lodziņu bēniņos iekļuva saules stars un man acīs iespīdēja saules zaķītis. es pacēlu skatu un pamanīju, ka tajā postažā uzmirdz mana glāze, no kuras vienmēr bērnībā dzēru pienu. it kā nekas īpašs. es sajutu kaut ko pārtūkstam sevī. piecēlos un paņēmu glāzi, lai to aplūkotu. pagrozot to, atspulgā ieraudzīju sevi. mans atspulgs nebija mainījies, es biju tāda pati, kā agrāk. es ieelpoju, noliku glāzi uz plaukta, drošā vietā, paņēmu slotu un sāku visu no jauna. |
|
|