šonakt gulēšu uz palodzes, jo man vajadzīgs tas mazais vējiņš, kas naktīs pa kluso ielavās istabā, spēlējot melodijas vēja zvanos, un reizēm dusmīgs purina violetās zīdpapīra sienu sedziņas. vispirms tas atdursies pret manu pleciņu, tad izskries cauri visam kažociņam un viltīgs nožāvēs deguna galu, kuru tik cītīgi cenšos uzturēt mitru. novērsīs domas, un es saldi iemigšu, lai sapņotu par runcīti ložņājam pa narcišu un tulpju dobēm.
tagad es saritinos kamolītī un aizveru acis.
gaidu tuvojamies vēju.