nakts drēgnās elpas pār manu muguriņu pārkaisījušas vieglas trīsas,
kas blāvā gaismā mirgo kā saltas ziemas zvaigžņota debess,
un es, pamodusies agri no rīta,
tās kautrīgi slēpju zem savas svētku blūzes.

otrā pasaules malā kaijas spēlējas ar rotaļīgiem viļņiem okeānu krastos,
baltie lāči šķērso diženus ledājus, kamēr glāstus lūdzošs kaķēns
tepat virtuvē
gatavo saldus rozīņu pīrāgus un klausās paaudžu paaudzēs nodotos stāstos.

kūtri vakars slīd pāri izstieptām, miegos savītām meiteņu rokām, kas pasaules bīstas,
turpat arī mazs zvirbulis klusiņām vītero iereibis no vīna,
un man brīžiem šķiet -
tās zvaigžņotās debesis uz manas muguriņas nemaz nav īstas.