prāts pieteicis ķermenim šķiršanos
un tajās lūpās, kas reiz sārtojušas kā saules aplaimotas zemenes upmalas dārzā,
iezadzies skarbums atceļojis no tāliem ziemeļiem.
kreisā acs no tēva, labā - no mātes,
un tajās matu šķipsnās, kas tik neprātīgi spītē zemei un tās septiņām māsām,
ieķērušās redzes krātās atmiņas vairāk kā divu desmitgažu garumā.
drēgnos palagos ietinusies miesiņa
dus klusiņām, kamēr prāts atdevies sapņiem
nelaimīgs klaiņo pa čīkstošām bibliotēkas gaiteņu grīdām
un turpat pavisam nejauši
tajās grāmatu ailēs, kas smaržo pēc miljoniem pirkstu nospiedumu vāktiem cauri gadsimtiem,
prāts snaudošu figūru pārsteigts vēro.