domāju par visiem saviem pavasariem un pēdējo spēju atcerāties tikai kā briesmīgi neglītu seju. tā caur caurēm noklāta ar bārdu, noslēpjot skaistās zaļās acis, kurās reizēm iznācis bieži lūkoties, un lūpas, kas nodevās glaimojošiem māniem. tagad es prātoju, vai tas ir viss, kas man atlicis no pavasara, vai tā ir tikai kārtējā aizsardzības reakcija.