tepat uz ielas, kas glaužas gar mājām, nakts stundās tup balts kaķis
vienmēr viens, vienmēr kluss

un tikai reizēm, izstiepis savu ķermenīti notekā blakus trotuāram, viegli un pavisam neuzkrītoši smaida, jo
par pilsētas mīluli viņš kļuvis tikai nesen, pazaudējis visus kaķa spēciņus un nodevies nepatiesiem stāstiem. viņa sejā jaušama viltota vienaldzība, acu kaktiņos bezgalīgas skumjas un pašā astes galiņā gaistoši sapņi. no rītiem to vairs nemodina siltas rokas un vakarā pirms miega vairs nebaro ar siltu pienu vai iesēdina klēpī

kārtējo reizi
vienmēr viens, vienmēr kluss
tur uz ielas paliek baltais kaķis

ilgojos pēc mājām, nezinot, kur tās šobrīd atrodas un ko dara.