ņaudu, ņurcos pa klēpi, murrāju pie katra pieskāriena un vēl ņaudu. kā tāds kaķītis lūdzos kaut uz īsu mirkli tikai man veltītu uzmanību.

eksistēju mirklī starp sapņiem un nomodu, mirklī, kad okeāns pieskaras krastam, krēsla pārtop tumsā vai gaiss pieglaužas zemei. mana dzīve šķiet kā tāds konstants noslēpumaina stāsta iztirzājums.