mieriņi šķiet pavisam tāli. spēcīgi vēji šūpo koku zaros pumpurus, slēdz pilsētas tiltus pāri upei uz dienvidiem un putnu gaisa ceļus pār māju jumtiem un parkiem, kas lēnītēm tērpj pavasara drānas, izgrūdis no logiem rāmjus, tas pārtrauc briesmīgos sapņus un savēlušās matu šķipsnās grūž saltas sniega pārslas. prāts un ķermenis zaudējis visus spēciņus un sirds kāro ieritināties zem putna spārniņa. turos pie nedaudz atlikušajiem enerģijas krājumiem un ceru, ka ar tiem pietiks sagaidīt ievu ziedam aiz loga.