saldākās stundas snauduļo aiz lieveņa trīs pakāpieniem, tās murrā, viegli elpo, glāsta vaniļas sienas ar maigiem rīta saules stariem un baro mani ar siltu pienu. kā tādu noklīdušu kaķēnu. reibina caur ķermenīti rotaļājošās trīsiņas un pavisam gaiša un tīra es nomaldos klusā, virs kumelīšu pļavas zvilnošā vasaras miglā. manos acu kaktiņos viegli skropstās saraušas siltas asaras un, kā mīļu paldies, tās noguldu uz ziemeļīrijas vasarraibumu klātā pleca.