snaužu ziedošu ābeļu galotnēs ietinusies džona kītsa poēmu lappusēs, atklātus pleciņus viegli kutina pavasara vējš un acis piemiedzas laistošajos saules staros. ausīs dūc harmonija kā tāda miegaina bite, no pļavas augšup veras margrietu ziedi un ik mirkli klišejas nozūd aiz horizonta kā krītošas zvaigznes. mana gaišā jaunības mīlestība ir skaistums, un neticība tam ir eksistences baisākais noziegums - everything has beauty, some just fail to see it.