jaunais gads iesākās kā tāds niķīgs korķis, kas iestrēdzis vīna pudeles kakliņā un negrib līst nedz iekšā, nedz ārā. garas dienas vāļājos sedziņās un sildīju visus spilvenu sāniņus, līdz pilsētā ieradās briesmīgs sals un nejauki koda vaigos, sapurinājos, mugurā uzvilku jauno kleitu, saņurcītos rīta matos iepraudu baltu ziedu un devos laukā no mājas ieriebt saltajai ziemai. ķiķināju ar neķītriem bērniem pie silta kamīna, malkojām smalku sarkanvīnu, smeķējām, runājām par kino un daudz burvībām, sabijusies no ļaužu pūļiem, pavisam viegli šūpoju pleciņus uz deju grīdas un smaidīju par katru mazo vēstuli no ziemeļīrijas iepīkstamies telefonā kā par pavasarī pirmo atplaukušo sārto peonijas ziedu. netrūkst nedz puiku, nedz meiteņu mīlestības, tās mani mīļo, skūpsta un daudz iedomāti glāsta.

tie sārtie mežģīņu tauriņi, kas nerātni purina vieglos spārniņus un pakrūtē pin cukurvati, neļauj manai dvēselītei atdoties nakts mieriņiem, lai gan vēl tikai piecus rītus mani no miegiem modinās zelta stunda ar maigu glāstu pār nosalušiem pleciņiem, vēl tikai piecus rītus dancošu satīna veļiņās nošmulējusies ar zobupastu un dungošu dziesmiņas par visām pasaules burvībām. pēcāk manas baltās ziemas dienas nomainīs ķīnas baltās dienas ar sārta sorberta garšu.