viegliem soļiem brienu pa sniegiem un šļūcu pa apsalušiem trotuāriem. uz lūpām tik salds smaids, cik salds tas mēdz būt pēc aplaizītas cukurvates. telefonā iepīkstas īsas vēstules no mana rudmatainā prinča, kurš jaunā gadā solās ar skūpstiem ārstēt manus ballē iegūtos kodienus un no krāsainām segām uzceltā fortā ēst cukurotus našķus, un dvēselīti silda where the wild things are nevainīgi noticētais stāsts. tik vieglprātīgi atdodoties mirklīgām burvībām, teju vai pakrītu apsalojušo trotuāru sniegos.