ielīdu savā melnajā mētelīti, zābaciņos bez caurumiem, dūraiņos un divās šallēs, uz pleca uzliku savu mīļo retro sačeli un, pakāpusies nost no lieveņa, iebridu žurkstošā sniegā, ievilku dziļu, ziemai tik ļoti raksturīgu saltu elpu un, paspērusi pirmo soli, saviļņoti lūkojos apkārt uz apsnigušajiem jumtiem, kokiem un gurdajiem kalniem upes otrā krastā. manas plaukstas nesildīja nedz kabatās ielīduši kaķēni, nedz tikko no krāsns izņemti un tur sagrūsti piparkūku cepumi, taču no maniem apsnigušajiem vaigiem nolaupīt smaidu nebija iespējams. laiski klīdu līdz pilsētai caur parkiem, viegli smaidīju par saviem ziemassvētku ballē satiktajiem prinčiem - viens ar skaistiem doriana greja vaibstiem, otrs - rudmatis ar zaļām acīm, par glamūru pērlēm, kailiem dāmu pleciņiem, skotijas dančiem, sašūpotiem virs krūtīm sēdošajiem plecu kauliņiem, sarunām par retro fotoaparātiem, literatūru un pasaulē valdošajām slepenajām apvienībām, kas kontrolē mazos ļaudis kā tādus mazus, naivus bērnus, par elpu aizraujošām ielaušanām svešās pils istabās un vāļašanos pa gultām gan divatā, gan neskaitāmu jauniešu, ģitāru un dziesmu sabiedrībā līdz pat rītausmai un sniegiem, par aizgulēšanos, mīļošanos autobusos, svešās istabās nozaudētām balles kurpēm un rotām, brokastīm pēcpusdienā un iemigšanu krēslas un toma jorka melodiju piepildītā istabā.
ceļš līdz pilsētai pārāk īss visām balles atmiņām.