saltās ziemas melanholijas glaužas gar cieši sakniebtām lūpām un saskumušiem acu kaktiņiem, kur skropstās naivi rotaļājas silti okeānu bērni, gar saņurcītām matu šķipsnām, elektrisko ģitāriņu maigajām stīgām un viscaur ķermenīti plūstošajām skaistajām domām. miegos tās aijā un paijā, savukārt nomodā liek plaukstu pie lūpām un neļauj atdoties pasakām grūtām. pavisam klusiņām šodien čubinos studijās un klausos sarkanu ogu čukstos par aizgājušo rudeni un nevainīgu kastaņu slepkavībām, nodziedātās saldās melodijās un nejauši atklātos noslēpumos, kamēr mana dvēselīte bez mitas reibst no dienvidu šarma.