kārtējo reizi mācos mīlēt savu ķermenīti, drūmās domas cenšos nospiest kā tādu guļamistabā iemaldījušos zirnekli un cīnos ar bezspēciņiem. vaniļas un laima smaržas piepildītā dzīvoklītī tupu uz tumšas palodzes un aiz loga lietainajā vētrā meklēju pazudušās iedvesmas, kas mani atstājušas novārtā un klaiņo pa pilsētu kā tāds nomaldījies kūmiņš. iekniebiet, sapuriniet un tad, lūdzu, kāds kārtīgi samīļojiet mani un sabužiniet matus, jo ar tiem mirklīgiem labsirdīgu puiku acu-skatienu-smaidiem un iedrošinošiem uzsitieniem pa plecu, kas neredz manu saskumušo dvēselīti, nav bijis gana.