vaigus sildošā rudens sestdiena klusi murrā un ar ķepiņām glaužās gar ceļmalās sakritušajām sausajām koku lapām, īsti kaķēni laiskojas uz pēcpusdienas lieveņiem kopā ar smaidīgiem bērniem, kamēr mammas virtuvē vāra zupu. blandos pa pilsētas mazajām rietumu ieliņām, bakstu draugam sakot, ka smaržo pēc rudens puķēm un siltiem, tikko no krāsns izņemtiem cepumiem. ļaudis dodas savās sestdienas gaitās gar skatlogos viegli smaidošām pastkartēm, vakardienas maiznīcām un tikko krāsotām sienām, kas vēl laisojas pēcpusdienas saulē.
ņurd telefonsarunas,
ņurd kastaņkoki,
ņurd ūdeņu mazie vilnīši
un jauniešu pilnas automašīnas.
vēji pavisam rāmi šūpo zaros putnus, un tikpat rāmi zelta stunda iemieg aiz pilsētas vidū dusošā kalna. mani mīļie pietvīkušās vannas istabās mazgā savus ķermenīšus un mugurā velk mirdzošas drāniņas - šovakar mēs ceļosim 20 gadus tālā pagātnē, smaidīsim ar un par bedrītēm uz vaigiem, dancosim ar gurniņiem, uz nebēdu smēķēsim tabaciņas un dzersim saldas suliņas. un visu vakaru man vieglu vēju sačubinātās matu šķipsnās sēdēs doma par pusdienas laikā aiz muguras noslēpušos ziemeļīriju.