vācija piespiež dzert gāzētu minerālūdeni un naktīs dzīvoties uz grīdas, klausīties telefonsarunās svešās mēlēs un bankomātu rāmajos pīkstienos, pēc kura retu reizi tiek nopūsta smaga elpa. gaismu, klusu sarunu un soļu atstarojošā grīda atņem ceļojuma laikā sakrāto siltumu un spēciņus un tā vietā saldē ķermenīti. nogurums izstiepies no papēžiem līdz pašam galvgalim, kas noslēpies no pasaules zem cepures un vienīgais brīžiem murra aiz drošības sajūtas. vācija dodas saldā miegā, kamēr pati ilgstu rīta saules un kripatiņas mūzikas, kas paredzami pazaudējusies kaut kur starp lielbritāniju un eiropu neskaitāmu jūdžu augstumā virs starp salām snauduļojošiem šaurumiem. latviešu dāmas tepat nedaudz uz maniem austrumiem spēlē kāršu spēles, smaida un dodas laukā sarunās ar cigareti un nepaklausīgām šķiltaviņām. jācer, ka tieši no turienes atnāks rīts un mani laimīgi tālāk aizvedīs līdz mīļajai rīgai, kuru sveicināšu ar vieglu smaidu un saldām asarām.
nākoši ceturtdaļu dienas no miega mani sargās hausmaņa against nature, kripatiņa fotografēšanas un domas par tikšanos ar mīļās rīgas bohēmu.