pilsētiņas osta pielijusi pilna okeāna ūdeņu, pilna kaiju mazuļu un autoostā uz soliņiem ķiķinošu bērnu. starp gērnsiju, hermu un sarku vēl snauž naktstundā ostā iepeldējušie kruīza kuģi un aplaimoti sildās rīta saulē, kas okeānu izrotājusi mirdzumiņos. tirkīzzilie ūdeņi glaužas gar krastiem, starp salām nomaldījušām klintīm un pavisam agri no krasta nozudušajām buru laivām, kas devušās savos vasaras dienu piedzīvojumos. uz to visu nolūkojas pilsētas ēku augstākajos logos mītošo kafejnīcu apmeklētāji, kas malko savu rīta kafiju un kliedē no acu kaktiņiem neizbersto miegu ar paviršu avīžu šķirstīšanu, katru lapu pāršķirot ar uz mēles samitrinātu pirkstu. preses veikaliņu puikas izstāda pastkaršu un un avīžu stendus un logos izliek īrisa saldumus, ielās sāk skanēt stabules melodijas un kaķēni, glaužoties gar leiveņiem, dodas rīta pastaigā. šauro ieliņu karodziņu virtenes liegi šūpojas vējā, klausās kuģu pirmajās elpās un spēlējas ar katru saņemto saules staru. pa simtiem pakāpienu dodos uz hauteville namu kārtējo reizi jūsmot par viktora igo daudzpusīgajiem talantiem, elpot pirms vairāk kā gadsimta viņa izgrūstās elpas un atklāt jaunus noslēpumus, kurus viņš pats apslēpis savas mājas tumšajās sienās. pa gaiteņiem mani ved franču puikas ar savām šarmantajām aurām, kuras neizdodas nobildēt ne ar vienu kameru un lēcu, un tā vien šķiet, ka visa sala murrā kā tāds kaķītis, kas, glaužoties gar lieveņiem, dodas rīta pastaigā.